Jā, savējie, paši mūsējie baušķenieki pēc savas iniciatīvas, apzinoties draudošās briesmas no boļševiku Sarkanās armijas atkārtota iebrukuma, aizstāvēja savu pilsētu. Kaut gan cīņa bija bezcerīga, visam pāri stāvēja Tēvzemes mīlestība, patriotiskā, nacionālā pašapziņa, par ko tagad, pēc 72 gadiem, šad tad runā tikai čukstus. Taču briesmas pastāv un ir pamanāmas.
14. septembrī Bauskā, pie pilsētas aizstāvju pieminekļa, pulcējās neliels pulciņš ar ziediem. Klusuma brīdī godināja mūžu neizdzīvojušo pilsētas aizstāvju piemiņu.
Runāja novada Kultūras centra pārstāvis, Nacionālo karavīru biedrības vadītājs Edgars Skreija, restaurējot atmiņās tā laika notikumus, kad no militāri stratēģiskā viedokļa bija svarīgi ilgāk noturēt Bausku. Pusotru mēnesi tas izdevās, un baušķenieki šajā cīņā arī savu artavu deva, organizējoties policistiem, ierēdņiem, skolotājiem, jauniešiem.
Piemiņas pasākumā bija arī pa kādam ziņkārīgajam, kas nepiebiedrojās, bet koka paēnā ar skatu no malas vēroja notiekošo. Acīmredzot kāds novērotāja statusā noformējies: modras acis, vērīgs skatiens, dzirdīgas ausis. Vai kāds novērotājs bija tajā pašā dienā pie Knutam Skujeniekam veltītā sarīkojuma Plūdoņa pieminekļa pakājē, nezinu.
Jauniešu nebija. Jaunsargiem gan māca valsts aizstāvēšanas prasmi, bet atnākt uz brīdi godināt pilsētas aizstāvjus nesanāca laika. Gaidījām no mūsu četrus skolu jauniešiem kādu grupiņu vēstures skolotāja pavadībā. Trūka iniciatīvas, arī no augšas nenāca ierosme. Varēja būt, bet nebija… Žēl!
Vācijā daudz karavīru kapsētu, pieminekļu un uz kāda rakstīts: «Ja mēs klusēsim, viss sāksies no jauna.» Mirušie nerunās – dzīvajiem jārunā, jāstāsta, jārīkojas, jābūt kaut psiholoģiski gataviem, lai netiktu pārsteigti nesagatavoti. Ja stiprināsim nacionālo pašapziņu un paturēsim savu valsti kā augstāko vērtību, būsim gatavi to aizstāvēt, tad arī nāks tā svētība, ko lūdzam himnā «Dievs, svētī Latviju!».
