Arī estrādes mākslinieki, atklājas, ir tikai cilvēki un reālajā dzīvē nebūt nav kādi izredzētie. Tā apgalvoja kāda «Bauskas Dzīves» lasītāja, uzticot redakcijai savu piedzīvojumu.
Arī estrādes mākslinieki, atklājas, ir tikai cilvēki un reālajā dzīvē nebūt nav kādi izredzētie. Tā apgalvoja kāda «Bauskas Dzīves» lasītāja, uzticot redakcijai savu piedzīvojumu.
Ikmēneša svētki
Tas atgadījās studiju laikā. Biju tipiska studente – dzīvoju kopmītnēs, knapināju katru latiņu. Pārtikai atvēlēto naudu visbiežāk tērēju, apmeklējot teātrus, kino un citus sabiedriskus pasākumus. Neslēpšu, vislielākais prieks bija tad, ja kaut ko varēja dabūt par velti. Piemēram, par zaķi ar vilcienu izbraukāt Jūrmalu, nokļūt kādā pasākumā, kur bez maksas var pamieloties (Rīgā tādus var atrast itin labi).
Mūsu lielākie svētki bija stipendijas dienas. Tad beidzot jutāmies kā pilntiesīgi cilvēki, jo desmit latu šķita ļoooooti laba nauda. Jau no agra rīta kopmītnēs valdīja citādāka noskaņa. Svinības parasti sākās pēc lekcijām, un daži studenti īpaši pacilātā omā bija pat vairākas dienas un naktis.
Arī mēs, trīs draudzenes, nolēmām uzdzīvot. Mūsu mērķis bija beidzot pamatīgi saēsties kādu saldu jo saldu torti. Nopirkām gribēto. Vairs neatceros, kāpēc mēs nolēmām to notiesāt kaut kur Rīgas centrā.
No ielas – uz konferenci
Domāts, darīts. Kaut ārā bija vēls pavasaris, laiks bija visai draņķīgs. No debesīm krita slapjums, uz trotuāriem vēl bija sniega paliekas. Ejot uz tramvaju un cīnoties ar vēju, jau sākām nožēlot, ka nepalikām «kojās».
Izkāpām 11. Novembra krastmalā. Nolēmām, ka jāizmet kāds līkums pa Vecrīgu. Varbūt satiekam kādu paziņu, ko arī pacienāt ar torti, vienbalsīgi nolēmām. Lēnā solī nonācām pie viesnīcas «Rīga». Pamanījām austrumnieciska izskata būtnes, kas garāmgājējiem dāļāja kaut kādas lapeles. Tā kā Rīgā pierasts, ka ik uz soļa kāds iespiež rokās reklāmas bukletu vai kaut ko tamlīdzīgu, gājām daiļavām klāt – ja nu kas interesants un varbūt par velti?!
Skaistules par mūsu atsaucību ļoti nopriecājās un tūdaļ pat viesmīlīgi vedināja viesnīcā iekšā. Mazliet samulsām, jo, kā tad tā, nezinot, kas mūs sagaida, ļausimies viņu aicinājumam. Tad viņas paskaidroja, ka šeit notiekot kaut kāda konference, kas saistīta ar kādu reliģisko kustību. Lai mūs vēl vairāk iedrošinātu, viņas sacīja, ka esot paredzēts koncerts, noslēgu- mā – uzkodas ar vīnu.
Koncerts un saldumi
Tajā pašā mirklī šaubas gaisa un devāmies iekšā viesnīcā. Konferenču zāle bija diezgan patukša, vairums apmeklētāju bija diezgan drūmā garastāvoklī, ar rūpju izvagotām sejām. Pāris referentu kaut ko garlaikoti stāstīja, bet tā kā mums līdzi bija lekciju klades, laiku izmantojām daudz lietderīgāk.
Monotonā gaisotne pārtrūka, kad no skatuves atskanēja kādas melodijas skaņas un vīrieša balss visās toņkārtās sāka locīt: «Mīzerē, mīzerē, mīzerē, mīzerē!» To viņš darīja tik sirsnīgi – sākumā mīņājās un ritmā nedaudz viļņojās, kustējās tikai viņa mute, tad mākslinieks sāka intensīvi locīties uz visām pusēm, žestikulācija kļuva arvien straujāka un nekontrolējamāka. Tuvojoties kulminācijai, solists sāka intensīvi kratīt galvu, vienlaikus mētājot rokas. Refrēna brīžos šķita, ka mums gluži vienkārši aizkritīs ausis.
Ar koncertu sarīkojuma oficiālā daļa bija beigusies, un daiļavas zālē sāka ienest paplātes ar austrumu uzkodām. Dalībnieki pulcējās pa grupiņām, arī mēs mielojāmies no sirds.
Ciemos pie mākslinieka
Pēkšņi sajutām – kāds mūs vēro. Vakara nagla – «Mīzerē» izpildītājs – ieinteresēts mūsos lūkojās, tad tuvojās.
Sarunājāmies sākumā par viņa izjusto izpildījumu, tad par šo un to – kā jau šādos saviesīgos pasākumos pie vīna glāzes. Tad viņš pamanīja mūsu torti. Varēja no acīm nolasīt, ka šī kūka dziedātājam ļoti garšo. Nopratis, ka mēs īsti nezinām, kur doties, solists izteica interesantu piedāvājumu: «Mīļās meitenes! Uzaicinu jūs pie sevis ciemos!»
Šajā mirklī pamirām. Kad vēl mums tiks dota šāda izdevība! Pieklājības pēc apdomājām pāris sekunžu, tad pamājām ar galvām. Taču dziedātājs izteica kādu piebildi: «Negribu, lai jūs pārprastu, bet nesacerieties uz mani. Man ir sieviete, kuru es mīlu, un jūs man nemaz tā īsti nepatīkat…»
Solists ar «Mercedes» nebrauc
Izgājušas ārā, mazliet sadrūvējāmies, jo atklājās, ka pie durvīm nestāv «Mercedes» un estrādes mākslinieks uz mājām iet kājām. Lēnā solī sākām ceļu. Runājām par šo un to, pārsvarā par viņa sievieti. Uzzinājām, ka viņa esot patiešām daiļa, izdarīga, saprotoša, gudra, pacietīga, cepot milzum gardas kūkas. Viņi domājot precēties, un ģimenē plānoti daudzi bērni. Mājām ar galvām un teicām, ka viņam patiešām ir paveicies.
Tuvojoties viņa mājām, acu priekšā iztēlojāmies, kas mūs sagaida. Plašs Ulmaņlaika dzīvoklis Rīgas centrā vienā parketā, lieli logi, ziedi un tukšas istabas vidū – melns pianīns…
Sapņi un īstenība
Kad degunā iesitās kaķu smaka, sapratām – esam tipiskā Rīgas centra nama koridorā. Drīz bijām pie mākslinieka durvīm. Tās atverot, sāka skanēt kāds klasiskās mūzikas skaņdarbs. Jau gatavojāmies izteikt apbrīnu par jauko mājokļa iekārtojumu, kad… viņš ieslēdza gaismu. Acu priekšā pavērās gluži citāda aina – mazītiņš koridors, piekrauts ar dažādiem krāmiem līdz pašiem griestiem. Vietas, kur apgriezties, tikpat kā nebija.
Putekļi un drēbju kalni
Novilkām apavus, pametām skatu uz virtuvi. Tā bija mazliet lielāka par koridoru. Vienīgā «rota», kas vīdēja no mūsu redzespunkta, bija traukiem piekrauta izlietne. Dziedātājs aicināja mūs istabā. Tur mūs negaidīja labāks skats. Kaut kādi krāmi, stūros samesti drēbju kalni, putekļi. Skaistās melodijas atskaņoja galīgi sagrabē- jis radio. Sēdējām laikam uz grīdas, jo, cik atceros, citur nebija vietas. Dziedātājs aicināja nobaudīt torti. Ēdām to bez izgaršošanas un klusībā šķendējāmies – ko mēs te vispār darām?!
Stāsts stundas garumā
Cienījamais mākslinieks sāka savu stāstu. Viņa dzīve neesot viegla, bet viņam esot sieviete, ko viņš ļoti mīlot. Viņa esot patiešām daiļa, izdarīga, saprotoša, gudra, pacietīga, cepot milzum gardas kūkas. Viņi domājot precēties, un ģimenē plānoti daudzi bērni.
Viņš stāstīja un stāstīja, un stāstīja. Tas bija plašs monologs, kura saturu šobrīd vairs nevaru atcerēties. Šausmīgi nāca miegs. Centos turēties. Tad pamanīju, ka arī manas draudzenes sāk žāvāties. Lai atvairītu uzmācīgo miegu, sāku pievērst uzmanību dzīvokļa detaļām, un tad… manas acis pamanīja ko pilnīgi negaidītu! Cienījamā mākslinieka baltās zeķes bija pilnīgi bez krāsas, sanēsātas, ar brūniem traipiem, ko parasti rada cauras kurpes. Bakstīju draudzenēm, un šajā mirklī nenoturējāmies… Dziedātājs, to pamanījis, mazliet samulsa, taču tad apstiprināja: «Jā, meitenes, mana dzīve nav viegla. Redziet, manas kurpes ir cauras un zeķes ātri paliek netīras.»
Viņš atkal bija gatavs izvērst šo tēmu stundas garumā, taču mums reiz pietika. Cēlāmies kājās un, pēc iespējas ātrāk atvadoties un aizbildinoties ar eksāmenu, gājām ārā pa durvīm. Tikai guļot gultās, atcerējāmies, ka gardā kūka tā arī palika pie mūsu tā vakara «varoņa».
