Izlasot «Bauskas Dzīves» 30. marta numurā 2. lappusē sleju «Koki kā kritušie», vēlos izteikt savas domas.
Mēs esam pieraduši pie visa vecā, un vai kā negribas no tā šķirties, nesaredzot, kas varētu nākt tā vietā. Nesaskatu nekādu vardarbību ne pret putniem, ne pret veciem, pāraugušiem kokiem teritorijā pie Brīvības bulvāra Bauskā. Vai tagad neizskatās glītāk vecās liepas, par kurām tā brēca un bija izmisumā daļa baušķenieku? Tāpat ataugs un sakuplos šī gada «upuri». Un arī putni vairs nekakās uz galvas ne man, ne tiem, kuri tur bija spiesti staigāt. Daļa šo lidoņu ir pārcēlušies uz Mūsas krasta kokiem, kur vairs netraucēs cilvēkiem.
Ar kokiem viss būs labi, bet vai ar mums? Tas neglītums, kas tur mājoja, nu beidzot ir sākts sakopt. Manī rada izbrīnu viena lieta – kādēļ cilvēki, tie paši, kas tagad satraukušies, necēla traci par to smirdoņu, kas šeit valdīja pēc lietus. Smirdoņu un putnu ķērkšanu, piegānītos trotuārus varam paciest, tikai, nedod Dievs, lai kas neizmainās uz labo.
Protams, tas ir tikai mans uzskats, jo ne vienreiz vien esmu bijusi apķēzīta no augšas, bet gribētos uzzināt arī citu uzskatus, it sevišķi to, kuri ik dienu šeit pastaigājas.
Man tagad šis stūrītis rada prieku par sakoptību. Tas ir saulains, un ar laiku būs vēl par vienu sakoptu vietu vairāk. Apmeklējot politiski represēto piemiņas vietu, redzēju, ka arī tā bija tāda saulaina un gaiša. Dvēselē ielija prieks, un jutu pateicību tiem cilvēkiem, kuriem pietika drosmes vienreiz sākt sakopt šo pamesto vietu Bauskas centrā.
Novēlu veiksmi un neatlaidību arī turpmāk, jo vēl ir, ko darīt savai Bauskai!
