Pārdomas radās pēc 28. maija «Redakcijas slejā» publicētā raksta «Vai abi labi un abi slikti?». Lielākā daļa pasaules strādājošo iedzīvotāju ir nodarbināta pakalpojumu nozarē.
Pārdomas radās pēc 28. maija “Redakcijas slejā” publicētā raksta “Vai abi labi un abi slikti?”. Lielākā daļa pasaules strādājošo iedzīvotāju ir nodarbināta pakalpojumu nozarē. Saskaņā ar mūsdienu sociologu teorijām pakalpojumu sniedzēji esam gandrīz visi – arī ārsti, ierēdņi, skolotāji, garīdznieki, žurnālisti. Izņēmums ir vienīgi intelektuālā elite, kas ģenerē jaunas idejas, un nedaudzu radošo profesiju pārstāvji.
Ikdienā mēs cits no cita iegādājamies pakalpojumus, un, šķiet, nav pamata uzskatīt, ka preces pircējs kaut kādā veidā varētu būt pārāks par pārdevēju. Pozīcijas ir līdzvērtīgas, arī izvēles noteicošais kritērijs – kvalitāte – paliek nemainīgs. Un tomēr nemotivēti augstprātīga un nievājoša attieksme pret pakalpojumu sniedzējiem joprojām ir mūsu sadzīves sastāvdaļa. Visasākās bultas parasti skar amata meistarus, bez kuru darba patiešām neviens nevar iztikt, – pārdevējas, šoferus, frizierus.
Mani šokēja interneta lietotāju diskusija “Bauskas Dzīves” forumā par kādu Bauskas skaistumkopšanas salonu. Visticamāk, tajā piedalījās sievietes, kuras sevi uzskata par vietējās sabiedrības “smalkajām dāmām”, jo konkrētajam salonam ir ļoti stabils klientu loks un nejauši svešinieki tajā neiemaldās.
Diskusijas temats nebija pakalpojumu kvalitāte vai sarežģīta psiholoģiska problēma, ar ko apmeklētājas saskārušās. Viedokļu apmaiņa notika par kādu meistari. Viņa, spriežot pēc atsauksmēm, dažām “smalkajām dāmām” nezināmu iemeslu dēļ gluži vienkārši nepatīk. Par profesionālajām iemaņām tikpat kā netika runāts – galvenokārt par sievietes personību, dažiem biogrāfijas faktiem. Grūti iedomāties, kā jūtas cilvēks, kuru godājamie anonīmie klienti mēģina publiski iznīcināt. Varbūt aiz gara laika, varbūt – personisku antipātiju dēļ…
Nespēju iztēloties, ka es, pārnākusi no frizētavas vai apavu darbnīcas, uzreiz mestos pie datora un sāktu zākāt meistarus, kuru veikums nav attaisnojis manas cerības. Domāju, ka vispirms to pateiktu viņiem pašiem, bet nopietnu konfliktu gadījumos informētu uzņēmuma īpašniekus un galu galā varbūt izvēlētos citus pakalpojumu sniedzējus. Man trūkst atbildes uz jautājumu, kādēļ diskusijas dalībnieces to nav izdarījušas un, cik var noprast, pat negrasās apmeklēt citu salonu. Zinu vien to, ka neizskaidrojama pārākuma apziņa un gļēvulība ir viena koka augļi.
G. S. Bauskā
