Bauskas rajona bibliotēku sistēmā Sarmītes Šlikaites vārds jau ir pazīstams. No vairākiem informācijas avotiem man kļuvis zināms, ka ļoti veiksmīgi strādājat ar jauno lasītāju auditoriju.
Bauskas rajona bibliotēku sistēmā Sarmītes Šlikaites vārds jau ir pazīstams.
No vairākiem informācijas avotiem man kļuvis zināms, ka ļoti veiksmīgi strādājat ar jauno lasītāju auditoriju.
– Ar bērniem man parasti veidojas ciešas un saskanīgas attiecības. Neesmu pat mēģinājusi tām meklēt racionālu skaidrojumu. Taču apzinos, ka ciemā ir maz pieaugušu cilvēku, kurus bērni līksmi sveicina jau no tālienes. Bibliotēkas lasītāju aktīvākā auditorija ir sākumskolas vecuma bērni. Pieaugušie ir pārāk aizņemti, bet jauniešiem patīk pavadīt laiku domubiedru grupās. Interešu kopa, kas izveidojusies bibliotēkā, nav mākslīgi radīta. Šajā auditorijā galvenokārt ir 3. – 6. klašu skolēni, kuri ļoti grib darboties un interesanti pavadīt brīvo laiku.
Biju pārsteigta, uzzinot, ka ilgu laiku esat strādājusi par pārdevēju. Kas mudināja jūs mainīt profesiju un pievērsties gluži jaunai nozarei?
– Acīmredzot pārmaiņas sākās ar domām par dzīves jēgu. Kādā brīdī apzinājos, ka laiks nepielūdzami rit uz priekšu, ka darbs veikalā ir monotons un smags. Nekādas izaugsmes iespējas tas nākotnē nesolīja. Sapratu, ka nevēlos tā pavadīt turpmāko dzīvi.
Autovadītāju kursos iepazinos ar Misas bibliotēkas iepriekšējo vadītāju Megu Krūziņu. Sākām runāt par dzīvi, un Megai šķita, ka es varētu kandidēt uz šo amatu pēc viņas aiziešanas pensijā. Mega man ieteica jau laikus domāt par profesionālo izglītību. Iestājos Latvijas Kultūras skolā. Mācījos neklātienē, apvienojot studijas ar darbu. Tas izrādījās ārkārtīgi sarežģīti, bet no mērķa pat nedomāju atkāpties.
Pastāstiet par studiju procesu! Vai grupas biedreņu vidū nejutāties kā “baltais zvirbulis”?
– Protams, ka jutos. Visas manas kolēģes bija bibliotekāres ar diezgan lielu praktiskā darba pieredzi. Zinot, ka esmu pārdevēja, daži pasniedzēji mēģināja apšaubīt manu izvēli. Viņi brīdināja, ka bibliotekāra darbs esot slikti atalgots, turklāt iesācējai nemaz nenākšoties viegli apgūt visus tā procesus. Tagad šķiet, ka pedagogi mani nepazina un nenovērtēja. Jaunajā profesijā jūtos ļoti labi. Reizēm man rodas sajūta, ka beidzot esmu atradusi īsto vietu.
Jūsu debija bibliotekāres amatā bija pārliecinoša, jo pagājušajā gadā izveidojāt gan bērnu, gan pieaugušo interešu grupu. Informāciju par bibliotēkas aktivitātēm var atrast gandrīz katrā Vecumnieku pagasta avīzes numurā. Kādi, jūsuprāt, ir bijuši interesantākie sarīkojumi bērniem?
– Tas ir jāvaicā viņiem, jo aktivitātes nerīkoju sava prieka pēc. Mans bibliotēkas draugu pulciņš, kurā darbojas seši septiņi azartiski bērni, vienbalsīgi apgalvoja, ka vislabā kā bija šī gada martā rīkotā pidžamu balle ar nakšņošanu bibliotēkā. Aizsūtīju skolēnu vecākiem vēstules, lai saņemtu viņu rakstveida atļauju piedalīties ballē. No Misas vidusskolas aizņēmos matračus, bibliotēkas foajē iekārtojām improvizētu guļamistabu. Noti ka pidžamu parāde un labāko naktstērpu konkurss. Pēc tam rīkojām spēles, runājām par miegu un sapņiem. No rīta pamodušies, brokastīs ēdām līdzi paņemtus augļus. Bērniem ļoti patika šis piedzīvojums, vēlāk dzirdēju labvēlīgas atsauksmes arī no vecākiem.
Vairākas mūsu rajona pagastu bibliotēkas regulāri iesaistās Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra (BLC) mazo lasītāju žūrijā, vērtējot gada jaunākās grāmatas. Vai jūsu vadītā iestāde arī atbalsta šo iniciatīvu?
– Pērn bērnu žūrijas darbā piedalījās Misas ciema 51 skolēns. Savā vecuma grupā katram ekspertam ir jāizlasa vairākas grāmatas un jāuzraksta recenzija. Pēc tam visu dalībbibliotēku vērtējums nokļuva BLC kur, apkopojot rezultātus, tika nosaukta 2003. gada labākā bērnu grāmata.
Bērnu žūrijas ekspertiem Helovīna svētkos rīkojām jautru masku balli. Pārģērbušies par raganām un briesmoņiem, puskrēslā staigājām pa ciema iestādēm. Spoku nakts izvērtās patiešām iespaidīga. Arī šogad Misas bibliotēkas mazie lasītāji piedalās bērnu žūrijas darbā.
Kā jums izdevās nodibināt pieaugušo Misas iedzīvotāju interešu grupu? Esmu dzirdējusi, ka ciemā jau ir notikušas vairākas amatieru mākslas darbu izstādes.
– Es pazīstu katru lasītāju, jo vairāk nekā 30 gadu dzīvoju Misā. Sievietes parasti ir aktīvākas, tādēļ dažām klientēm ieminējos par iespēju nodibināt radošo darbnīcu. Tā nebija spontāna ideja, jo iepriekš veicu sagatavošanas procesu. Īslīces vidusskolas pedagoģe Laima Oborūne jau bija piekritusi reizi nedēļā bibliotēkā vadīt zīda, stikla apgleznošanas, veidošanas un aušanas nodarbības. Arī es darbojos šajā grupā. Neesmu nekāda māksliniece, tomēr ir patīkami redzēt savus darbiņus izstādēs. Dalības maksa ir simboliska, bet krāsas pērkam kopīgi.
Redzot mūsu rosīšanos, arī bērni lūdz nodibināt līdzīgu grupu. Misas vidusskolā viņiem ir lieliskas iespējas iesaistīties mākslas nodarbībās, tāpēc interešu pulciņš bibliotēkā nav nepieciešams. Mazo lasītāju motivācija ir bērnišķīga. Viņi saka: “Jā, to visu mēs darām skolā, bet mums gribētos strādāt arī bibliotēkā kopā ar jums, Sarmītes tant!”
Rīta stundā, kad ar jums sarunājos, bibliotēkā rosās bērni. Arī vasarā viņi mēdz šeit ierasties?
– Noteikti, jo gatavojamies kārtējam sarīkojumam. Pārgājiens “Pasaku mežs” ir paredzēts 3. jūlijā. Bērnu divas komandas tērpsies iemīļoto pasaku varoņu kostīmos un 12 kontrolpunktos veiks pa trim uzdevumiem. Visi gatavo tērpus, zīmē žetonus uzvarētājiem. Nākamreiz tiksimies septembrī, jo man sāksies atvaļinājums. Uzskatu, ka lasītā jus nedrīkst veselu mēnesi atstāt bez ievērības, tāpēc man nebūs grūti reizi nedēļā ierasties bibliotēkā arī atvaļinājuma laikā.
Sabiedrībā valda uzskats, ka bibliotekāra darbam ir zems prestižs. Vai piekrītat šādam viedoklim?
– Nē! Tā var runāt cilvēki, kuri vispār neorientējas bibliotēkas specifikā. Viņiem šķiet, ka bibliotekārs tikai sēž pie galda, izsniedz un saņem grāmatas. Šis stereotips ir ļoti noturīgs. Arī ikdienā man ir nācies saskarties ar ciema iedzīvotāju neviltotu izbrīnu: “Kāpēc tu nemitīgi brauc uz kursiem un semināriem? Vai tad bibliotekārei kaut kas ir jāmācās?” Es nepievēršu replikām saasinātu uzmanību, jo pavisam droši zinu – ir jāmācās, un kā vēl! Jo īpaši manā situācijā, kad praktiskā darba pieredze ir niecīga, bet vēlēšanās apliecināt sevi profesijā – ļoti liela.
***
Uzziņai
– Vecumnieku pagasta Misas bibliotēkas vadītāja Sarmīte Šlikaite absolvējusi Iecavas vidusskolu.
– Astoņus gadus strādājusi par pārdevēju Misas ciema veikalā.
– 2002. gadā beigusi Latvijas Kultūras skolu, iegūstot bibliotekāres kvalifikāciju.
– Kopš 2003. gada 2. janvāra strādā Misas bibliotēkā.
– Sarmītes Šlikaites ģimenē ir divi dēli – Dāvids (17 gadu) un Toms (13 gadu).
***
Viedokļi
– Misas vidusskolas 3. klases skolniece Laura Novicka:
– Man ļoti patīk Sarmītes tantei palīdzēt kārtot grāmatas un mazgāt grīdu. Patīk ienākt un parunāties ar viņu. Pidžamu balle mani pieveda bibliotēkai pavisam tuvu.
– Misas vidusskolas 3. klases audzēkne Līga Drele:
– Bibliotekārei mēs varam izstāstīt arī savus noslēpumus. Protams, ne jau visus.
– Misas vidusskolas 5. klases skolniece Renāte Novicka:
– Kopš bibliotēkā strādā Sarmīte, brīvo laiku es varu pavadīt daudz interesantāk.
