Latvijas lielāko pilsētu skaitā nav daudz tādu kā Bauska, kurā pēdējos teju 80 gados nav uzcelts neviens piemineklis.
Latvijas lielāko pilsētu skaitā nav daudz tādu kā Bauska, kurā pēdējos teju 80 gados nav uzcelts neviens piemineklis.
Bija. Rātslaukumā 1951. gadā celtais “Voloģka”, pašapzinīgi uzkāpis uz iespaidīgas pamatnes. Nav vairs “Voloģkas”. Vēlāk pie rajona izpildkomitejas, iegrozījies augstā sēdeklī, apsēdās otrs “Voloģka”. Arī tā vairs nav. Vienīgais piemineklis ir pilsētas nomales klusumā 1929. gadā celtais piemineklis kritušajiem par Latvijas brīvību.
Ļaunuma grāmatvedība
Bauska palēnām atkopjas. Var mazliet atļauties, lai pilsētā pirmo reizi ienāktu memoriālā māksla. Un mūžīgā materiālā būtu iekalta vēsturiskā patiesība par pārciestiem 50 genocīda gadiem, lai neaizmirstu naktīs no gultām izrautos, aiz dzeloņdrātīm un Sibīrijas sniegājos sagrūztos, sirmos un slimos, nespēkā saltumā sabrukušos, bez bērnības augušos, viņu nošautos vecākus. No skolas soliem izrautos un bez izglītības palikušos, bezvēsts pazudušos, par pretvaru sodītos un bojā gājušos.
Urrā! Piemineklis būs!
Divi pusapaļi, puslokā salikti akmens bluķīši drusku pāri jostasvietai. Tie novietoti tuvumā piemineklim par brīvību kritušiem. Domes kultūras un izglītības komisijas vadītājs Raitis Ābelnieks zina, ka vienu pieminekli ceļ blakām otram tikai kapos.
Tagad upmalas parka mazajā stūrītī atradīsies četri pieminekļi. Vienam piemiņas akmenim saprātu zaudējušie norāvuši vara plāksnīti un nodzēruši. Tagad te izveidojas Bauskas pieminekļu noliktava. Nav otras tādas Latvijā.
Vai nevajadzētu darba grupai atzīt, ka šie divi puslokā saliktie – divdaļīgs akmens un daži beņķīši – neveido vajadzīgo simboliku komunistiskā režīma genocīda upuru piemineklim? Tā ir tikai triju priekšmetu un soliņu kompozīcija bez mākslinieciskas vērtības. Uz šiem beņķīšiem neviens nesēdēs. Te nav, ko redzēt. Tā dāvana dzērājiem. Kāpēc ne? Beņķīšus taisa citur!
Labas gribas jautājums
Vai neklātos atzīt, ka tiek celts piemineklis pieminekļa dēļ? Tāpat kā trotuāri, kanalizācija, autostāvvietas. Bet memoriālā māksla, kura runā uz jūtām un skar mūsu dvēseles stīgas, paliek otrajā plānā neievērota un pamesta.
Bojā gājušo dēļ šim piemineklim jābūt emocionālam, izteiksmīgam un, it īpaši, atgādinošam. Iepriekšminēto 53 tūkstošu latu pilnīgi pietiek, lai tādu radītu. Tas ir labas gribas jautājums.
Bauska nav sādža. Piemineklim jābūt svinīgam, lai varētu te vest ārzemju delegācijas un nolikt vainagus. Runa ir par genocīdu – noziegumu pret cilvēci.
Īlēnu maisā nenoslēpsi
Jāpārdomā pieminekļa teksts – pret padomju okupācijas režīmu. Padomju vara ir tikai vārdu spēle. Vara piederēja citiem. Un okupācijas režīmu noteica citi. Katru gadu decembra pirmā svētdiena ir komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena. Šādu formulējumu šim noziegumam pret cilvēci devuši vēsturnieki.
Jāpārdomā arī, vai sliežu attēls piemineklī būs īstais komunistiskās ideoloģijas nodarītā ļaunuma simbols. Ne jau sliedes ir vainīgas. Citur no šīs sliežu “modes” atsakās.
Nevar atrast vietu
Darba grupas vadītājs deputāts Māris Freimanis zina, ka pagātnei celtie pieminekļi ir vērsti pret nākotni. Šim piemineklim ir īpaša sabiedriska nozīme, tāpēc tam vienmēr vajadzētu atrasties visu paaudžu acu priekšā. Bet plānots tiek pretējais – prom no cilvēku acīm. Par šādas piemiņas atrašanās vietu panemūnieši, mežgalieši un pilsrundālieši izvēlējušies skolu. Pilsrundāles vidusskolas direktore pedagoģe Anda Liškauska atzīst, ka šādai piemiņas vietai ir audzinoša nozīme. Dome benzīntankam vietu pilsētā var atrast, bet piemiņas vietai ne. Vai audzinoša nozīme ir benzīntankam?
Bauskā pirmajam piemineklim atbilstīgu vietu ir pietiekami, kur tas iekļautos pilsētvidē. Bez atskata pagātnē akli staigājam arī šodien.
