Nupat mīļi un sirsnīgi kā ģimenes saietā aizvadīts Bauskas novada Vecsaules pamatskolas pirmsskolas sešgadīgo bērnu grupiņas izlaidums. Satraukti mazie gaviļnieki, laimīgi vecāki un vecvecāki, smaidīgi lielie brāļi un māsas, saldi dusoši vai raudoši mazulīši. Bet viens krēsls savu gaviļnieci nesagaidīja, jo todien daudzbērnu ģimenei bija jāatstāj īrētais dzīvoklis, sešu bērnu māmiņai daudz citu rūpju, nebija laika post mazo meiteni svētkiem. Skumji.
Pirms pusotras nedēļas māmiņa informēja skolas vadību, ka saimnieki uzteikuši dzīvokli un cits nekas neatliek kā doties uz Bauskas novada citu pusi, kur atrasts izpērkams dzīvoklis, tomēr Vecsauli tik ļoti negribas pamest. Gan skolas direktors, gan psiholoģe piedāvāja palīdzību jaunas mītnes meklēšanā, jo Vecsaulē ir gan daudz tukšu māju, gan dzīvokļu, kurus saimnieki neapdzīvo. Bet viņi saņēma vienu noraidījumu pēc otra, izdzirdot, ka dzīvesvieta tiek meklēta daudzbērnu ģimenei. Direktors pat devās pie novada domes priekšsēdētāja, un psiholoģe telefoniski sazinājās ar administrācijas atbildīgajiem darbiniekiem, lai rastu ģimenei mājokli pašvaldībai piederošajās ēkās. Bet nekā, pat sociālais dzīvoklis ģimenei nepienākas, jo pēc likuma tai pašai jārūpējas par jaunu dzīvesvietu. Paldies, ka vismaz tika rasta iespēja izmaksāt pabalstu krīzes situācijā!
Raugoties uz tukšo mazās absolventes krēslu, man bija jādomā par mūsu bērnu neaizsargātību, par mūsu sabiedrības dubulto morāli. Izdzirdot vārdus «daudzbērnu ģimene», mums spriedums gatavs – nelabvēlīga. Un tas nekas, ka ģimenes vecākais dēls, izcili beidzis mūsu skolu, tagad izglītojas Bauskas Valsts ģimnāzijā un nupat ieguva konkursa «Latvijas maksimālisti» speciālbalvu, veidojas par aktīvu Latvijas pilsoni, ka vidējais dēls, atgriezies ģimenē, sekmīgi beidza 8. klasi un kļuvis atbildīgāks, ka trešklasniece skaisti dzied un dejo, saņem atzinības par mācību sasniegumiem, ka mazākās meitenes un dēlēns ar prieku apmeklēja pirmsskolas grupiņu un ka vecāki, īpaši mamma, vienmēr cenšas izpildīt skolas prasības un apmeklē skolas pasākumus. Protams, ģimenē bijušas arī problēmas, bet ar skolas atbalsta personāla un pagasta sociālā dienesta palīdzību tās sekmīgi risinātas.
Tieši pirms diviem gadiem līdzīgā situācijā nonāca cita mūsu daudzbērnu ģimene, bet tad palīdzību neatteica viens no mūsu pagasta lielākajiem zemniekiem, viņiem nebija jādodas meklēt laimi uz noskatīto tālo Vidzemes pusi.
Šoreiz skolas zālē tukšs palika viens krēsliņš, bet 1. septembrī tādi jau būs vairāki. Skumji. Tomēr mēs novēlam ģimenei ātrāk iedzīvoties jaunajā vietā un skolā, rūpēties par savu bērnu nākotni un aizsardzību, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem.
