Lietojot frāzi «jaunie laiki», vairumā gadījumu iedomājamies politisko partiju. Varbūt pienācis brīdis par jauniem laikiem runāt arī cilvēku attiecībās, to izpausmē, saziņas kultūrā.
Lietojot frāzi «jaunie laiki», vairumā gadījumu iedomājamies politisko partiju.
Varbūt pienācis brīdis par jauniem laikiem runāt arī cilvēku attiecībās, to izpausmē, saziņas kultūrā. Šādas pārdomas pārņēma, noskatoties Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) izrādi «Dostoevsky – trip».
Skaļuma netrūkst
Iestudējums, kurš vairāku iemeslu dēļ būtu jāredz. Tā ir aktiera Ģirta Ēča debija režijā, par literāro pirmavotu izmantots šo laiku Maskavas kulta rakstnieka Vladimira Sorokina darbs. Arī izrādes programmiņas ievadā citētais fragments no «Lidojošā klusuma darbnīcas» ir daudzsološs: «Mēs esam cilvēki, kuru pagātne bija un arī ir jānoklusē, cilvēki, kas saprotas klusējot, cilvēki, kuru skatiens ir klusējošs, cilvēki, kuri klusē, klusē, klusē. Mēs tikām mācīti klusēt. Mēs tikām izmantoti klusēt.»
Izrādē «Dostoevsky – trip» skaļuma netrūkst. Kādā ainā, kad aktieri pārņemti ar sportiskām disko aktivitātēm, viņu sacītais pat tiek translēts skaļruņos. Tādējādi skatītājiem ir lieliska iespēja sadzirdēt visu, par ko izrādē runā. Atliek vien izlemt, vai to ir vēlme un vajadzība dzirdēt.
Atkarība no literatūras
Izrādes sākums, kā jau ierasts JRT, ir pārsteidzošs. Ienākot zālē, vērojam uz skatuves sēdošus aktierus, kuri garlaikoti kaut ko gaida. Viņus vēro arī publika, un, tuvojoties izrādes sākumam, pieaug abpusējs saspringums. Atklājas, lugas varoņi izmisīgi gaida kārtējo devu. Tikai ne narkotiku, bet grāmatu, jo viņi kļuvuši atkarīgi no literatūras. Kad par sagādnieka piedāvātām dažādu pasaules rakstnieku darbu kompilācijām viņi nespēj samaksāt, tad tīrā veidā paņem vienu «devu» Dostojevska. Tomēr izrādās, ka literārā atkarība ir tikai ievads tālākai izrādes darbībai, kurā režisors paplašina jēdzienu «atkarība», izvēloties sporta pasaules notikumu projicēšanu teātra vidē.
«Mēs atļaujamies sportu nodēvēt par «atkarību impēriju». Impēriju ar savu hierarhiju, kas ietver ne tikai dopingu skandālus, bet arī šķietami nevainīgo nepieciešamību pēc mediju, reklāmas industrijas utt. radītās pasaules,» stāsta scenogrāfe Monika Pormale. Viņas radītā skatuves telpa īpaši iedarbojas uz skatītāju ainā, kad varoņi, iejutušies Dostojevska «Idiota» tēlos, sportiskās kustībās izkliedz savus uzskatus, vēlmes, sāpes un pārdzīvojumus. Elektroniskajā hronometrā skatuves dibenplānā strauji sarūk laiks, kas atlicis līdz… Neviens nezina, līdz kam, un tas ir īpaši satraucoši.
Vai jārunā par perversitātēm?
Izrādes noslēgumā varoņi izstāsta vienu dzīves atgadījumu, gan vairs ne saistībā ar Dostojevski. Sižeti ir interesanti, katrā sava dramaturģija, daudz emocionālo zemtekstu. Atklāsme par narkotiku izplatību, literatūru kā modes lietu vai arī reklāmu milzu lomu mūsdienu sabiedrībā nepārsteidz. Tomēr, arvien tālāk izrādi skatoties, gribas domāt par jaunajiem laikiem. Par to, ko drīkst un kas nav pieņemami, kas ir labi un no kā vajadzētu kaunēties.
Kāds izrādes varonis stāsta par baudām, ko guvis no regulāras pārgulēšanas ar māti, cits vēstī par paralizēta, pretoties nespējīga vectēva sišanu ar nūju, kāds tēlo emocijas, gūstot seksuālo pieredzi ar sava dzimuma partneri. Vēl kāds klāsta par līķu dibenu samalšanu kotletēs Ļeņingradas blokādes laikā. Kad viens no varoņiem 20 reižu no skatuves izkliedz: «Man p….. nestāv!», skatītājam beidzot būtu jāsasniedz emocionālā katarse un domās jāskumst kopā ar nelaimīgo vīrieti, kuram tā arī neizdodas apaugļot visas pasaules sievietes.
Visu var dzirdēt uz ielas
Neviļus jādomā, kāpēc televīzijas un radio raidījumos vārdi, kurus Normunds Naumanis nosaucis par pistvārdiem, tiek aizstāti ar pieklusinātu «pī». Ievērojot šo analoģiju, izrādē «Dostoevsky – trip» nemitīgi būtu jāskan «pī, pī, pī». Kaut gan ikdienā to visu taču dzirdam ielās, sabiedriskajā transportā, nereti krogos, arī citur un neviens šo vārdu vietā mūsu ausīs neiepīkst tik nevainīgo «pī».
Pēc izrādes, gaidot autobusu, kafejnīcā radio raidīja Olgas izpildīto Imkas romantisko melodiju «Apvij rokas» – dziesmu par kaislībām, jūtām un mīlestību. Neviens «pī» neatskanēja.
