Ielu un ceļu malās pašlaik var baudīt ceriņu kupenu valdzinājumu. Šis ir mirkļa prieks, jo ceriņi ziedot vien trīs nedēļas. Kurš no mums gan bērnībā kaut reizi nav pētījis krūma ziedu čemurus, meklējot laimīgās pieclapītes? Citos novados folklora vēsta, ka laimi nesošais ziediņš jāsamīda, mūspusē bija ticējums, ka tas jāapēd, tad nākšot laime. Un mēs pilnām mutēm tā darījām, kaut īsti neizpratām vārdu «laime»…
Svētdien ejot garām kādam ceriņkrūmam, pie tā arī ievēroju pieclapu ziediņu meklētājus, viens ieteicās – ja tādu atradīšot, tad noteikti beigšoties kovidvīrusa laiks un 9. jūnijā ārkārtējo situāciju nepagarinās.
«Lai kā cilvēki pūlējās kropļot zemi, uz kuras paši spiedās kopā,(..) lai kā kūpināja akmeņogles un naftu, lai kā apcirpa kokus un trieca projām visus dzīvniekus un putnus, – pavasaris palika pavasaris pat pilsētā.» Šos vārdus romānā «Augšāmcelšanās» Ļevs Tolstojs rakstījis jau 1899. gadā. Cilvēki pārāk nemainās pat 120 gadu laikā, tāpat kā pavasaris, ko ceriņziedos pamanām joprojām. Tāpēc neticu tiem, kas vīrusa «valdīšanas» mēnešos aizgūtnēm runāja, ka pēc pandēmijas viss būs citādi, nekas nebūs pa vecam. Kas mainīsies? Vēl vairāk sēdēsim pie datoriem, tehnoloģijas izmantos tie, kas tās iepriekš nelietoja? Bet vai tas ir svarīgākais, vai tās ir tiešām būtiskas pārmaiņas?
Viena pārmaiņa gan ir pamanīta, piemēram, suvenīru pārdevēji Rundāles pils apkaimē stāsta, ka Latvijas iedzīvotāji, kas sākuši ceļot pa savu zemi, tiešām atsaucas aicinājumam atbalstīt savējos, lai dažādas nozares ātrāk atgūtos pēc krīzes. Iepriekš bērni pie tirgotāju stendiem dīkuši, lai nopērk šo un to, turpretī tagad vecāki paši atvases mudinot izvēlēties, ko nopirkt un ko vēl vecmāmiņai aizvest. Arī tā ir pārmaiņu laime.
