Ceļosim! restorānā Maskavā ēdienkarti piedāvā latviski.
Ceļosim! restorānā Maskavā ēdienkarti piedāvā latviski
Krievijas hokejistu uzvara pasaules čempionātā pēc tik ilgā 15 gadu pārtraukuma man šķita ļoti simptomātiska, pat simboliska. Kā apliecinājums Krievzemes un tās ļaužu atdzimšanai un ticībai sev. Krievija sāk atkopties pēc padomjlaiku briesmām, to skaidri saskatīju nesenajā braucienā uz Maskavu un pa Krievijas zelta loku.
Līdz Maskavai un pēc tam atpakaļ braucām ar vilcienu uz savu roku. Kupejas tādas pašas kā pirms 30 gadiem, bet… galvenā atšķirība – viss tīrs. Maskavā satikāmies ekskursantu grupa, kurā visi bija no Krievzemes dažādām maliņām, daži no Ukrainas un mēs divas vien no Latvijas (raksta autore un rundāliete Solveiga Ikerte). Šādā veidā braucienam divkārša pievienotā vērtība, jo Krievijā ar krievu cilvēkiem būt kopā ekskursijas dienās nozīmēja daudz vairāk uzzināt un izjust. Vēl viens pluss – ieejas maksa muzejos un citas izmaksas mums bija tādas pašas kā Krievijas tūristiem. Citādi ārzemniekiem tur sanāk “dobavkas” (“uzcenojums”).
Trīs krievu brīnumi
Pēc ceļojuma Solveiga Ikerte sacīja, ka viņu emocionāli ļoti iespaidoja tas, ka brauciens bija tieši pēclieldienu nedēļā, tālab visur mūs pavadīja brīnišķas baznīcu zvanu skaņas. Tās bija iedvesmojums un stiprinājums garam. Pārsteigumu esenci Solveiga formulē tā: “Visiem tagad stāstu par trim krievu brīnumiem. Un tie ir: 1) ļoti, pat neticami tīrā Maskava; 2) gadījums, kad Lielajā teātrī pēc tam, kad apkalpojošajam personālam starpbrīdī nejauši ieminējāmies, ka salstam, speciāli mums noregulēja kondicionieri uz augstāku temperatūru; 3) pārsteigumi ukraiņu virtuves restorānā “Tarass Buļba”.
Maskavu savā ziņā var dēvēt par parādes pilsētu, ar zināmu “pokazuhas” (“izrādīšanās”) devu. Un var par to pavīpsnāt, īpaši, ja redzi – 200 kilometru no Maskavas “dzīve beidzas” (diemžēl šis ir pašu krievu teiciens), kontrasti lieli šajā plašajā zemē. Bet Maskavā ir pasaules elpa, tā ir bagāta un ļoti sakopta. Ietves un pazemes pārejas tiek regulāri mazgātas (jā gan, ar tādu pašu aparātu, kā esat redzējuši mazgājam grīdas “Rimi” veikalā), sētnieki iznirst no nekurienes pakaļ ikkatram nomestam cigaretes izsmēķim.
Bet… melnīgsnējākus cilvēkus pazemes pārejā, uz ietves aptur miliči, pārbauda dokumentus, pat izrakņā somas. To redzot, kļūst ļoti neomulīgi… Varat minēt trīs reizes, ar ko šīs darbības tiek argumentētas. Protams, ar cīņu pret terorismu. Ir dažas lielas valstis, kas visu attaisno ar šo cīņu.
Bet braucu, lai politikai nepievērstos, lai dzirdētu labu un skaistu krievu valodu un baudītu bagāto kultūru, vēsturi. Zelta loka pilsētas un pilsētiņas to sagādāja bagātīgi. Un paši Krievijas cilvēki joprojām saglabājuši viņu sirsnību.
Jā, par restorānu “Tarass Buļba”. Brīnums bija tas, ka mums tur (Maskavā) atnesa ēdienkarti latviešu valodā. Savukārt galda klājumā nevarējām nepamanīt salvetes sarkanbaltsarkanās krāsās (un īstajā tonī).
Krievijas zelta loks – reģions, kas kļuva par Krievzemes centru 12. gadsimtā. Vladimira, Suzdaļa… seno un vareno kņazistu centri. Visus kņazus un carus neatcerēties, bet dažus vārdus, protams, grēks nepieminēt.
Ciemos pie pirmā cara
Aleksandrovas Kremlī 16. gadsimta otrajā pusē bija cara Ivana Bargā rezidence. 1547. gadā 17 gadu vecumā Ivans IV (Ivans Bargais) tika kronēts par pirmo visas Krievijas caru, kurš izveidoja pilnīgi jaunu centralizētas valsts struktūru.
Tā kā vairumam ļaužu Ivana Bargā vārds asociējas ar dēla nogalināšanu, gide, protams, izstāsta arī par šo traģisko faktu un ieved tūristus pat bēdīgi slavenajā telpā.
Ļoti amizanta un arī izzinoša ir šeit piedāvātā tūristu iesaistīšana “cara Ivana Bargā mazajā pieņemšanā”. Pieņemot ārvalstu sūtņus, galdā tika reizēm likti līdz pat 90 dažādu ēdienu. Sākuši ar maizi, tad nesuši ceptu gulbi. Gulbis bijis vissmalkākais ēdiens, atļauts tikai cara dzīrēs. Cara svīta un Krievzemes ļaudis tolaik ēda ar koka karotēm, kuras vienmēr katrs savu nēsāja līdzi, aiz jostas aizliktu. Mutes slaucījuši galdautos. Piedurknēs gan ne, jo greznie un dārgie tērpi šīm reizēm tika izņemti no cara tētiņa lādēm un pēc tam atlikti tur atpakaļ. Ārzemniekiem vajadzēja parādīt Krievijas greznību un bagātību, kaut tādas varbūt arī nebija, lai viņiem mutes paliktu vaļā. Redziet nu, “pokazuha” jau no valsts pirmsākumiem…
Vēl tūristiem Aleksandrovas unikālajā viduslaiku pils kompleksā tiek piedāvāta jauka iespēja iepazīt zemnieku dzīvi un, piemēram, meitas bildināšanas rituālu. Procesa dalībnieki, kas krievu tautas tērpos tiek ieģērbti, ir ekskursanti. Un tad uzzinām, ka krievu sievietēm obligāti allaž galva stingri jānosien ar lakatu, jo “tur, kur sievietes mats nokrīt, zāle vairs neaug”. Vīriešiem bez jostas staigāt ir tāds pats grēks kā staigāt bez krusta kaklā. Puisis un viņa ģimene, kas ieradušies zemnieka meitas mājā, liek izredzētajai (tā nejauši) pāriet vairākas reizes pār istabu, lai redzētu, vai nākamā līgava neklibo. Tikpat nejauši nomet zemē adatiņu, kas meitai jāpaceļ, lai pārliecinātos, vai viņa labi redz. Un tādu tradīciju un ticējumu bez gala…
Arī Rubļovs un Čornijs
Troicas Sergija lavras apmeklējums. Vairāku gadsimtu garumā Troicas Sergija lavra ir visgodājamākais krievu svētums, lielākais garīgās apgaismības un kultūras centrs (droši vien daudzi to atceras kā padomjlaikos minēto Zagorskas klosteri). Klostera ansambļa senākā celtne ir Trīsvienības katedrāle. Tās iekšējo apdari veikuši ģeniālie senās Krievijas meistari – Andrejs Rubļovs un Daņiils Čornijs. Te atrodas arī krievu svētā – Radoņežas Sergija – kapenes.
Ekskursiju Troicas Sergija lavrā vada vai nu tur esošā garīgā semināra semināristi vai mūki. Var tiešām gūt labu ieskatu pareizticībā, reliģijas vēsturē, kulta celtņu arhitektūrā.
Jāpiebilst, ka šajā reģionā vairākās baznīcās, klosteros apskatāmas Rubļova un Čornija ikonas, sienu gleznojumi. Protams, arī Vladimirā, Uspenskas katedrālē – vienā no senākajiem Krievijas svētumiem –, ir apskatāmas viņu veidotās freskas.
Ja kāds ar šo mākslu aizraujas, šis maršruts ir vispiemērotākais. Vienu ciparu minēšu – piemēram, Suzdaļā, kas visa ir kā brīvdabas muzejs, atrodas 33 baznīcas un pieci klosteri.
Bez vēderpriekiem neiztikt
Krievu virtuve ir bagātīga, un Latvijas iedzīvotājam pat diezgan pazīstama. Borščs un pelmeņi ir slavenākie krievu ēdieni. Vēl ir pankūkas jeb bliņas. Saldajā krievu virtuve piedāvā ķīseli, vareņikus, pīrādziņus. No uzdzeramajiem vispazīstamākā, neapšaubāmi, ir vodka. Tad vēl ir alus, kvass, medovuha (medus dzēriens).
Visgaršīgāko boršču un sēņu pīrāgus ēdām mazā pilsētiņā Gorohovecā, bet slaveno medovuhu baudījām ne mazāk slavenajā Suzdaļā.
Tēju no patvāra nepaspējām padzerties, toties no tūristu grupas biedriem uzzināju, kā tas process notiek.
***
uzziņai
Maršruts “Zelta loka 12 pilsētas”: Maskava–Radoņeža–Sergijevposada–Aleksandrova–Bogoļubova–Gorohoveca–Suzdaļa–Kidekša–Gushrustaļnija–Jurjevpoļska–Pereslavļa–Zaļeska.
Izmaksas:
piecu dienu brauciena cena – 230 latu, tajā ietilpst dzīvošana viesnīcā Vladimirā, brokastis un vakariņas, transporta un ekskursiju pakalpojumi, ieejas biļetes muzejos kā Krievijas tūristiem.
papildu izdevumi – Krievijas vīza (Ls 38), medicīniskā apdrošināšana, brauciens Rīga–Maskava–Rīga (Ls 140), divas naktis dzīvošana Maskavā (mums to nodrošināja paziņas, bet viesnīcas Maskavā ir dārgas).
