Vjetnama – viena no senākajām valstīm pasaulē – pārsteidz ar krāšņu dabu, visur ziedošiem lotosiem, pērļbaltām pludmalēm, tūkstošiem salu, daudziem vēstures pieminekļiem, kā arī ar vitāliem un dzīvespriecīgiem iedzīvotājiem.
Vjetnama – viena no senākajām valstīm pasaulē – pārsteidz ar krāšņu dabu, visur ziedošiem lotosiem, pērļbaltām pludmalēm, tūkstošiem salu, daudziem vēstures pieminekļiem, kā arī ar vitāliem un dzīvespriecīgiem iedzīvotājiem.
Pati valsts gan nabadzīga, apmēram 2000 kilometru gara, vietām 50 kilometru plata, tāpēc grūti pārvaldāma. Centrālā valdība bāzēta galvaspilsētā Hanojā, kas atrodas tālu ziemeļos, tāpēc katras provinces varasvīri likumus pārveido pēc sava prāta un katrs ierēdnis pielāgo savām vajadzībām. Kukuļdošana nav reta parādība arī šajā zemes nostūrī. Par to pārliecinājos jau Hošiminā (oficiālais nosaukums Tranh Pha Ho Chi Minh City, bijusī Saigona), lidostā, kas bija pirmā vieta, kur sastapos ar vietējiem ierēdņiem. Iebraucot valstī, nācās iegādāties Vjetnamas vīzu. To varēja izdarīt turpat, lidostā, taču gribētāju skaits bija liels, tāpēc izveidojās gara rinda. Vispirms vajadzēja nodot pases, bet pēc tam bija jāgaida, kad izsauks uzvārdu un varēs samaksāt 25 dolārus par vīzu.
Es vēroju robežvīru darbu. Noskatījos – kādas krievu tūristu grupas vadītāja pamanījās uzsviest simt dolāru naudas zīmi, acīmredzot, lai ātrāk tiktu cauri šai procedūrai, un ašais darbonis to veikli ieslidināja turpat galda atvilktnē. Ieraudzījis, ka es skatos, viņš uz mani nobļāvās angļu valodā ar vjetnamisku pieskaņu: “Go sit down, stupid!” (‘Ej, apsēdies, muļķe!’)
Automašīnas – kā svešķermeņi
Mani šokēja satiksme Hošiminas ielās. Vjetnama ir motociklu valsts. Šķiet, šī pilsēta būtu jāsauc par motociklu elli. Platajās ielās viena vienīga taurējošu motociklu jūra, automašīnas šeit ir kā svešķermeņi. Vjetnamā tās galvenokārt pieder valdībai vai policijai. Uz katru dzelzs rumaku ir vismaz trīs simti, varbūt arī seši simti moču, starp tiem kādi pārsimt riteņbraucēju.
Par satiksmes noteikumu ievērošanu šajā zemē jāaizmirst. Visi brauc krustām šķērsām, kā vienīgo brīdinājumu izmantojot braucamrīka signāltauri. Šādā mudžeklī un troksnī sākumā ir diezgan sarežģīti orientēties. Pirmajā reizē, kad nācās šķērsot ielu, to darīju aizvērtām acīm, jo likās, ka tūlīt mani notrieks. Taču vēlāk apradu, jo vjetnamieši nemēdz apstāties pie gājēju pārejām. Ja gadās kāds ielas šķērsotājs, viņi gluži vienkārši to apbrauc.
Ārzemniekiem iznomāt braucamrīkus neiesaka, jo, iekļūstot satiksmes negadījumā, 99 procentos situāciju svešzemnieks būs vainīgs un nāksies šķirties no prāvas naudas summas.
Apdegt var piecās minūtēs
No Hošiminas tālāk ar lidmašīnu devāmies uz Danangu – trešo lielāko Vjetnamas pilsētu. Mēs apmetāmies netālu no Danangas, senajā ostas pilsētiņā Hojanā (Hoi An).
Hojana ir slavena ar savām šuvējām, kas pēc pasūtījuma par samērā lētu naudu uzšūs jebko. Veikalos gatavu apģērbu tikpat kā nav iespējams nopirkt, jo reti kurš vjetnamietis ir garāks par 1,60 m un smagāks par 40 kilogramiem. tāpēc eiropieši labprāt izmanto šuvēju pakalpojumus. Vjetnamas zīds ir ļoti kvalitatīvs, un audumu izvēle bagātīga. Par desmit dolāriem uzšuvu zīda bikses un par tikpat lielu cenu vjetnamisku blūzi. Darbs tiek paveikts dienas laikā, taču jārēķinās, ka viss ir bez atkārtotas pielaikošanas. Ja kāds šuvums nepatīk, to var atstāt un izvēlēties tikai tos, ar kuriem esi apmierināts.
Saule ir varen spēcīga, lai gan pirmajā brīdī šķiet, ka tā ir vāja. Apdegt var piecās minūtēs. Lai gan ieziedos ar krēmu, kura aizsardzības faktors bija 45, ieguvu sejas apdegumus līdz tādai pakāpei, ka man tā uzpampa un sauli redzēt nevēlējos vairākas dienas. Tāpēc iegādājos vjetnamiešu konusveida cepuri un staigāju tajā visu ceļojuma laiku. Vēlāk redzēju, ka angļu tūristi smērējas ar krēmiem, kuru aizsardzības faktors ir 90.
Īpaša reliģija
Netālu no Hojanas, Maisonā (My Son), atrodas viens no “Unesco” aizsargājamo objektu sarakstā iekļautajiem kultūrvēsturiskiem pieminekļiem – čamu kultūras celtnes. Čami bijusi tauta, kas no 5. līdz 15. gadsimtam apdzīvojusi centrālo un dienvidu Vjetnamu. Tie bijuši hinduisti un pārtikuši galvenokārt no pirātisma. Viņu reliģija balstīta uz vīrišķības pielūgšanu, mājas būvētas vīrieša dzimumlocekļa formā. Lūgšanas vietā centrā atrodas akmens falls, kurš lūdzējam jāglāsta. Arī mūsdienās darbojas un pilnībā saglabājušās čamu reliģiskās svētvietas dienvidu pilsētā – Načangā (Nah trang), uz kuru mēs devāmies pēc dzīvošanas Hojanā.
Načangā teju vai uz katra stūra var manīt daivinga (niršanas) klubus, kas piedāvā plašu ekskursijas programmu uz brīnumainākajām koraļļu un tropu zivju pulcēšanās vietām.
Šo apkārtni pievilcīgu dara arī neskaitāmie salu arhipelāgi, kas izvietojušies netālu no krasta. Mēs apmeklējām vairākas salas. Visspilgtāk atmiņā palikusi Mērkaķu sala, kurā savvaļā dzīvo aptuveni 300 pērtiķu. Jāuzsver, ka šie nav nekādi zoodārza iemītnieki, bet te ir viņu teritorija, tāpēc jābūt vērīgiem un modriem. Mērkaķi ir izslavēti zagļi, tāpēc cieši jātur gan somiņas, gan fotoaparāti, arī filmēšanas kameras, bet rotaslietas labāk noslēpt. Nesen bijis gadījums, kad kādam tūristam no rokām izrauts maks, kurā bijuši divi tūkstoši dolāru, un makaks tos apēdis. Dzīvnieki ir savvaļas, tāpēc jārēķinās, ka tie ir varen mežonīgi. Ne vienu vien tūristu tie ir saskrāpējuši un sakoduši.
Dievi mīt pagodās
Ļoti iespaidīgi atmiņā palikuši arī pagodu apmeklējumi. Vjetnamā dievi mitinās pagodās. Tās mēs apmeklējām ļoti daudzās vietās, bet Longšonas pagoda Načangā bija viskrāšņākā celtne, ko nācās redzēt visa ceļojuma laikā. Tā celta 19. gadsimtā, bet pārbūvi piedzīvojusi pēdējos piecos gados. Ieeja un svētvietas jumts izdaiļots ar drakonu mozaīkām, kas darinātas no stikla un keramikas flīzēm. Galvenā svētnīca – skaista, plaša zāle, kas izrotāta ar tradicionāliem motīviem.
Aiz pagodas, kalna virsotnē, atrodas milzīgs Buda, kas sēž uz lotosa zieda. 14 metru augsto Budu var redzēt no jebkuras pilsētas malas. Netālu atrodas kapsēta, kurā apglabāti karā kritušie.
Resnu cilvēku nav
Načangā nodzīvotais laiks bija visilgākais, un šeit vislabāk varēja iepazīt vjetnamiešu tautu. Vislielāko pārsteigumu sagādāja rīta rosme. Visčaklākie jau pulksten četros no rīta sāk lēnu skrējienu gar jūru, pēc tam turpat smiltīs izpilda daudz un dažādus vingrojumus. Pulksten piecos šķiet, ka vingro visa pilsēta. Pludmale un iela, kas stiepjas gar jūru, ir pilna ar cilvēkiem. Lieli vai mazi, veci vai jauni – visi vingro, bet pēc tam dodas jūrā peldēt.
Mācības skolās sākas septiņos, bet darbs kā nu kurā vietā, pārsvarā – pusastoņos. Arī vakaros vingro, klusums pilsētā iestājas jau ap deviņiem. Pārtika, ko lieto vjetnamieši, ir olbaltumvielām bagāta, pārsvarā tie ir jūras produkti, tāpēc viegli uzsūcas, un resnus vietējos šajā valstī neieraudzīsi. Paši vjetnamieši smej – tam, kuram ir vēders, ir varen biezs naudas maks, tādi strādājot valdībā. Vislielākās algas šeit saņem militāristi, bet vismazāk atalgots darbs ir rūpnīcās. Tas ir roku darbs, par kuru mēdz maksāt no septiņiem līdz 15 dolāriem mēnesī.
Tūristiem piedāvā “citus pakalpojumus”
Vjetnamā redzēju ļoti daudz skaistu sieviešu. Mēs tās saucām par porcelāna lellītēm. Visas tik vienādas, gludu ādu, ogļmelniem matiem, kaut ieslīpām. tomēr lielām acīm, pilnīgām lūpām. īsta skaistuļu zeme. Vjetnamietes cenšas sargāties no saules, tāpēc nēsā cepures, sejas aizsegus, rokās velk cimdus. Mēs tiecamies iedegt saulē brūnāki, taču viņiem debešķīgākais skaistums liekas porcelāna baltums. Daudzas meitenes cenšas pārgulēt ar baltajiem vīriešiem, domājot, ka tādējādi arī viņas kļūs nedaudz gaišākas.
Sastaptie krievu puiši stāstīja, ka uz ielas nav iespējams mierīgi paiet, jo meitenes kā mušas līp klāt, čamda ar rokām un sauc “minihotel, minihotel”, kā arī piedāvā masāžas pakalpojumus. Uz to gan vienu reizi aizgājuši, taču mazo masētāju rociņas šaudījušās gan pa visu ķermeni, gan veikli ieslidinātas zem puišu apakšbiksēm. Tāpēc jārēķinās, ka bieži vien masāža pāriet citos “pakalpojumos”.
Gastronomiskās baudas
Vjetnamā nācās baudīt dažādus visai eksotiskus, agrāk nebaudītus ēdienus. Mani saista netradicionālas garšas, tas, ka “iņ un jaņ” princips izpaužas visā ēdiena gatavošanas procesā – uz viena šķīvja satiekas salds un skābs, ass un maigs, un šie pretstati nevis izslēdz cits citu, bet papildina.
Mēģinājām baudīt visu pēc kārtas. Vjetnamiešu ēstuvēs piedāvājums ir dažāds, sākot no ķirzakām un beidzot ar lielajiem omāriem. Bijām dzirdējuši, ka iespējams apēst arī kobru, taču tad jādodas ārpus pilsētas. Šādu restorānu atradām netālu no Načangas. Čūskas ēšanai ir savs rituāls. Vispirms tiek pasniegts dzēriens, kas sastāv no čūskas asinīm un vietējā pašbrūvējuma. Pēc tam tiek atnesta vēl pulsējoša kobras sirds, kas kādam obligāti jāapēd. Manas ceļojuma biedrenes dziru ar grūtībām dabūja uz leju, taču man, jau paskatoties uz to, kļuva nelabi. Tāpēc no tās atturējos. Toties pati čūska, no kuras mums tika pagatavoti pieci ēdieni, garšoja burvīgi.
Vjetnamā pirmo reizi uz kārā zoba liku vardes – gan ceptas un grilētas, gan miltos panētas. Tās garšoja varen labi un ļoti atgādināja vistu. Ikdienā tīģergarneles bija viens no mūsu iecienītākajiem ēdieniem, kā arī daudzie eksotiskie augļi – mango, papaijas, guavas, ananasi, ličas un daudzi citi, kuriem pat nosaukumus neatceros. Četrus lielus ananasus tur varēja iegādāties par aptuveni piecdesmit santīmiem. Taču garša ir vārdos neaprakstāma, jo auglis ir nogatavojies salds, un pats kūst mutē.
***
Vjetnama, kaut gan vēl joprojām ir komunistiska valsts, saprot, ka tai jāintegrējas pasaulē un jāsadarbojas arī ar agrāko naidnieku Amerikas Savienotajām Valstīm. Paši vjetnamieši norāda, ka viena kompartija ir stabilitāte un drošība. No ārpuses komunistiska valsts, bet iekšpusē iedarbināta tirgus ekonomika. Nesen tā iestājusies Pasaules tirdzniecības organizācijā un tagad meklē jaunus noieta tirgus. Joprojām ierobežota vārda brīvība un visai plaši valda birokrātiskais aparāts. Taču fermeru īpašumā ir zeme, zvejniekiem – laivas, pastāv ceļojumu brīvība. Savukārt nekustamo īpašumu cenas Hanojas un Hošiminas centrā sasniedz teju vai Eiropas līmeni.
