Analizējot vēlēšanu norises, jādomā, vai korekti tiek izprasta pašvaldību loma. Tās nenosaka Latvijas budžetu, pašvaldības nepiešķir pilsonību.
Analizējot vēlēšanu norises, jādomā, vai korekti tiek izprasta pašvaldību loma. Tās nenosaka Latvijas budžetu, pašvaldības nepiešķir pilsonību. Pašvaldībām vajadzētu būt tām institūcijām, kuras veido saikni starp nacionālā līmeņa varu un ikvienu iedzīvotāju.
Pirms šīm vēlēšanām vadošās partijas visādiem līdzekļiem centās iecelt pašvaldības valsts līmeņa likumdevēja un izpildvaras kārtā – mēs nāksim, cerēsim un mums izdosies, mēs veidosim pulciņus, celsim tiltus un strādāsim. Iespējams, ka tā daļēji ir bijusi apzināta vēlētāju maldināšana.
Vēlētāju tik lielu atbalstu guvušās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas gājiens ar Rīgas Domes mēra kandidatūru ir politisks nihilisms. Tas kavē normālu koalīcijas veidošanu un liek vēlētājiem justies pieviltiem. Varbūt uz tautu tas neatstāj pārāk graujošu iespaidu, ja jau tā balsoja nevis par loģiski veidotu sarakstu, bet gan par piedāvājumu, kurā kā āķis bija izlikts Dainis Īvāns.
Atšķirībā no pārējām lielajām partijām, var izdalīt īpašu sociāldemokrātu fenomenu. Priekšsēdētājs Juris Bojārs ir tikai partijas līderis. Ne par deputātu, ne citu valsts amatpersonu viņš nevar būt, jo ir bijušais VDK štata darbinieks. Tādējādi nenes politisku atbildību un, ja Latvijas likumdošana nemainīsies, arī nenesīs. Gluži tāpat tas ir ar J. Bojāra vadīto partiju – idejas tai nav sliktas, ar pasniegšanu arī nav īpašu problēmu. Partija ir veikusi vairākas lietas, piemēram, «Latvenergo» privatizācijas apturēšana, taču politiski atbildīga nav bijusi. Tas nozīmē, ka tai nav nācies ciest par neizpildītajiem solījumiem.
Iepriekšējās rindkopās minēto gan nekādā ziņā neattiecinu uz LSDSP sarakstu Bauskā. Šie cilvēki startējuši kā sociāldemokrātu pārstāvji saskaņā ar likumu, nebūdami šīs partijas biedri, bet tās ideju atbalstītāji – ar skaidru mērķi un līderi.
Pieredzējušāku valstu prakse rāda, ka vēlēšanu sarakstā parādās politiskas organizācijas iecerēta persona nākamajam valsts vai pašvaldības vadītāja amatam. Tas, vai šī persona tiek pēc tam ievēlēta, ir cits jautājums, kas saistīts ar koalīcijas izveides iespējām. Šī situācija, kad sociāldemokrāti Rīgas Domes vēlēšanās atļāvās neierakstīt mēra kandidāta vārdu kā pirmo savā sarakstā, sagrāva daļu ilūziju, kuras manī bija par Latvijas valsti, par tās partiju demokrātijas iedzīvināšanas procesiem un politiskās kultūras līmeni.
Lai arī pašvaldību vēlēšanas nav Saeimas vēlēšanas, balsotāji ir tie paši, dzīve ir tā pati, vieta un arī valsts, cerams, būs tā pati. Tomēr mani urda jautājums – kā vārdā viss ir noticis? Vai lai ar dažu partiju palīdzību demonstrētu Latvijas partiju demokrātijas «spožo» attīstību vai lai ļautu vēlētājiem rādīt, cik spriest, analizēt un lemt spējīgi mēs visi esam?
