«Sveika, Latvija!» ir Pasaules Brīvo latviešu apvienības rīkots mācību ceļojums Amerikas un Kanādas latviešu bērniem.
“Sveika, Latvija!” ir Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) rīkots mācību ceļojums Amerikas un Kanādas latviešu bērniem. 23. jūniju viņi pavadīja Bauskas rajonā, iepazīstoties ar Pilsrundāles vidusskolas skolēniem.
Palikt latviešiem
“Mūsu ceļi vienmēr ir vijušies cauri Pilsrundālei, bet līdz šim neesam draudzējušies ar jūsu skolu,” tā vidusskolas direktoram Aivaram Indrikovam rakstījusi Anita Laime, programmas “Sveika, Latvija!” koordinatore Latvijā. Tas bija piedāvājums Līgo dienā uzņemt ciemiņus. Tam piekrita Aivars Indrikovs, teātra studijas “Savējie” dalībnieki un pedagoģe Lilita Lauskiniece.
“Stāstīsim par savu skolu, par Rundāli, par Latviju. Runāsim ar viņiem latviski, bet varam arī angļu valodā,” gaidot atbraucējus, saka skolnieces Vita Šulcs un Kristīne Rusule.
“Skaidrosim, ka Latvija ir maza valsts, bet daudz ko esam sasnieguši, mums ir gara, bagāta vēsture. Mēs zinām, kas esam, un nevēlamies to pazaudēt, dzīvojot Eiropā, gribas palikt latviešiem,” tā Diāna Popova.
Ziņa no mājām
Autobuss ir klāt, un no tā izkāpj gaidītie. “Tādi paši kā mēs,” pusaudžus ieraugot, dzirdu aiz muguras nočukstam meitenes. Ilgākā piestāšana ciemiņiem iznāk vidusskolas informātikas klasē. Vienā mirklī vietas pie datoriem ir aizņemtas, un katrs steidz sazināties ar mājām, nodot un saņemt ziņas elektroniskajā pastā. Tam seko informātikas pasniedzējs Romualds Vasiļevskis, cerot, ka internets nepievils.
Matīss Kaugars saņēmis ziņu no mammas Kolorado štatā un atbildē raksta, kādas lietas viņam būs vajadzīgas līdzi uz Garezera vasaras vidusskolu. Turp zēns dosies tūlīt pēc atgriešanās no Latvijas. “Esmu tur bijis vairākas reizes, un man ir interesanti kopā ar citiem latviešu bērniem. Mums tur no rītiem ir stundas, daudz mācāmies par Latviju, pēc tam sportojam, dziedam. Man ir 11 gadu vecs brālis, kurš šogad mācīsies vidusskolas sagatavošanas klasē, un piecus gadus veca māsiņa, kura Garezerā būs bērnudārza grupiņā. Latvijā esmu pirmoreiz, ir tik interesanti, skaisti. Te nav daudz lielu pilsētu un viss ir tik tīrs,” saka Matīss.
Andris Grīnvalds no Kalamazū stāsta, ka viņam ļoti patikusi Vecrīga. Zēna vecvecāki ir no Rēzeknes, un arī tur ir būts. Mazliet jocīgi būt piederīgam divām dzimtenēm, atzīst Andris.
Gaida iespēju
Lai iekļūtu šādā grupā, jaunietim, kurš beidz pamatskolu, ir jāpiesakās Pasaules Brīvo latviešu apvienībā. Vēstulē jāmotivē, kāpēc vēlas doties uz Latviju, ko grib redzēt, uzzināt, no kurienes cēlusies dzimta. Tā stāsta grupas vadītāja, pamatskolas pedagoģe Ieva Daukšs. Programmā “Sveika, Latvija!” šis ir 16. brauciens, augustā būs vēl viena grupa. Par līdzdalību katram bērnam ir jāmaksā 1200 dolāru, savu finansējumu pievieno PBLA un no 2005. gada arī Īpašu uzdevumu sekretariāts sabiedrības integrācijas lietās.
Latvija šiem bērniem nav sveša, viņi par to mācās latviešu skoliņā, svētdienas skolās, draudzēs. Nedēļas nogali visbiežāk iznākot pavadīt latviešu sabiedrībā, vieno Garezera vidusskola, nometnes, dziesmu svētki, ko rīko latvieši dažādās Amerikas vietās, stāsta Ieva Daukšs. Viņas divi dēli piedalījušies “Sveika, Latvija!”, vidējais atbraucis ar vecvecākiem, savu kārtu gaida 11 gadu vecā meita. Īpašas izjūtas ir arī Ievai, kura Latvijā ir pirmo reizi un bijusi vietās, par kurām lasīts grāmatās. “Tiešām iespaidīgi!” pievienojas jaunāko klašu skolotāja Silvija Resne. “Kad man būs bērni, centīšos viņus audzināt par latviešiem. Tas ir kas īpašs.”
Attālums sarūk
Universitātes profesors Kārlis Kaugars uzsver, ka ļoti daudz ir atkarīgs no tā, kā latviskums kopts ģimenēs, vai bērnu vecāki zina valodu, vai tajā runā, uztur kontaktus ar radiniekiem Latvijā. Turklāt latviešu ģimeņu atvases Amerikā nereti ir starp retajiem, kuri jau pamatskolas vecumā prot divas valodas.
“Pasaule ir kļuvusi it kā mazāka, jo ir elektroniskais pasts, internets, aviosabiedrības piedāvā lētākas biļetes, ir labākas iespējas sazināties un ceļot, vairs neesam tik tālu no Latvijas,” atzīst Ieva Daukšs. Pilsētā, kur viņa dzīvo, divas Latvijas jaunietes strādā par auklītēm un piedalās vietējās latviešu sabiedrības dzīvē. Pirms gadiem desmit tas būtu retums, saka Ieva. Protams, latvieši nedzīvo izolēti, ir vairākas ģimenes, kurās viens no vecākiem nav latvietis, bet, ja grib, bērniem valodu var iemācīt un latviskumu uzturēt.
Apkopo iespaidus
Brauciena koordinatore Anita Ozola stāsta, ka ikkatra ceļojuma laikā skolēni tiekas ar divu mācību iestāžu audzēkņiem. Šoreiz tās bija Nautrēnu un Pilsrundāles vidusskola. “Sveika, Latvija!” dalībnieki raksta dienasgrāmatu, fiksē, kas redzēts, kur būts, kas darīts, paticis. Tas palīdz apkopot un izteikt iespaidus. Viņiem ir iespēja salīdzināt redzēto ar to, kas par Latviju mācīts sestdienas skolā. Tā tiek veidota atmiņu grāmata par šo braucienu.
Autobusā pie sienas ir karte, un bērni atzīmē, kur ved maršruts. Un tas ir ārkārtīgi plašs, saka Anita: “Izrādās, ka, pat lai apskatītu mazo Latviju divu nedēļu laikā, viss strikti jāsaplāno. Divas dienas bērni bija Rīgā, izstaigāja vecpilsētu, bija pie Brīvības pieminekļa, Brāļu kapos, noskatījās izrādi “Skroderdienas Silmačos”. Redzēta Sigulda, Cēsis, Vecpiebalga, mūsu dižāko rakstnieku dzimtās mājas, Latgales Māra Rēzeknē, keramiķu darbnīcas, Aglonas bazilika, rūķīšu mežs Tērvetē, Liepāja un Ventspils, Kolkas rags, kur Baltijas jūras viļņi satiekas ar līča ūdeņiem.”
Mūsu rajonā atbraukušie pārliecinājās, kā Latvijā svin vasaras saulgriežus. Stāsta skolotāja Lilita Lauskiniece: “Kā varēju noprast, bērniem patika. Kopā bridām pļavā, plūcām jāņuzāles, pinām vainagus. Zemnieku saimniecībā “Līdakas” Inese Ceplīte cienāja ar jāņusieru un pīrāgiem. Vakarā Gailīšu pagastā viņus sajūsmināja daudzie ugunskuri, Ceraukstes folkloras kopa ielīgoja svētkus. Dejojām līdz diviem naktī, un lietus netraucēja.
