Rundāles pagastā, divus kilometrus no Punclavām, nost no lielā ceļa atrodas «Priežpuri».
Rundāles pagastā, divus kilometrus no Punclavām, nost no lielā ceļa atrodas «Priežpuri». Divstāvu dzīvojamā ēka celta 60. gadu vidū netālajā fermā strādājošajiem. No «Priežpuru» pagalma skatoties, pāri laukam redzami «Dāboliņi» – mājas, kurās dzīvo pensionāre Ilze Svenne. Tuvākie kaimiņi otrpus ceļam ir Zariņu ģimene «Plostiņos». Apkārt tikai lauki, bet tālumā mežs, no kura «Priežpuru» sētā savureiz ieskrējušas trakas lapsas un jenoti.
Mantiniece piešķīrusi privilēģijas
Likvidējoties paju sabiedrībai «Lielupe», ferma privatizēta par pajām – nojaukšanai. Pāri palicis tikai tas, ko nav iespējams izkustināt un aizvest. Fermas vairs nav, bet kādreizējie strādnieki «Priežpuros» dzīvo, pēc pagasta padomes ziņām – 21 iemītnieks. Daži no viņiem jau ir pensionāri, pārējie vasarā meklē darbu pie saimniekiem Viesturos vai Bērstelē. Vasarā upenes lasīt bērnus aicinot saimnieks, kurš dzīvo aiz meža. Savā ziņā šo māju iedzīvotāji tomēr esot privileģēti, uzskata Inta Klīve, Rundāles pašvaldības izpilddirektore. Tepat atrodas kūtiņas, dārzi, plašas ganības. Tas tāpēc, ka zemes mantiniece nav vēlējusies atgūt īpašumu, bet kompensāciju pieprasījusi sertifikātos.
Kopš dzimšanas te dzīvo Mārīte Meļņika. Agrāk strādājusi fermā, tagad desmito gadu ir pastniece. Ziemu vai vasaru viņai rīts sākas, minot velosipēda pedāļus uz desmit kilometru tālo Pilsrundāles pasta nodaļu. Atceļā iznāk 15 – 20 kilometru ar prāvu pasta somu pie gandrīz 70 ģimenēm. Ziemā ir labi, ja kāda mašīna sliedi iebraukusi, nosaka Mārīte. Cik velosipēdu «nobraukusi», viņa neskaita, tie jāpērk un jāremontē pašiem, citādi būtu jāiet kājām.
Gribas atdalīties no citiem
Darbs ir arī pastnieces vīram. Vasilijs Meļņiks strādā celtniecībā Rīgā, no rīta sešos sākas turpceļš, vakarā ap 11 viņš atgriežas. Vasilijs ir no Moldāvijas, uz Latviju atbraucis peļņā. Savulaik cēlis Bauskas pastu, sastapis Mārīti, apprecējies. Mārītes un Vasilija dēls Oļegs mācās Saulaines profesionālajā vidusskolā par automehāniķi. Ja būšot labs meistars, darba netrūkšot, spriež tēvs.
Atceroties, kāda Bauska bijusi 1985. gadā, Vasilijs teic, ka tik jauku, tīru, mazu pilsētiņu iepriekš nav redzējis. «Priežpuros» viņš rāda uz kūtsmēslu kaudzi logu priekšā un vaicā: «Vai ar tādu ieiesim Eiropā?» Salīdzinājumā ar Rīgu te esot akmens laikmets. Visi dzīvokļi ir privatizēti, tāpēc pašiem arī vajadzētu gādāt par kārtību, tīrību, bet vienoties ar kaimiņiem esot grūti.
Toties atbraucot draugi no Rīgas un priecājoties – skaisti, klusi, mierīgi, plašums. Ciemiņus Vasilijs ved uz savu «fazendu». Zemes tiešām netrūkst, tāpēc Meļņiku ģimene esot mazliet atdalījusies no pārējiem. Nedaudz atstatu uzcelta vasaras mājiņa, zem tās pamatīgs pagrabs. Viņiem ir arī sava pirts, kas šovasar tiks uzlabota, un pat «lauka duškabīne».
Tirgotāji konkurē
Ejot gar ogulājiem, Vasilijs priecājas, ka lielogu avenes labi pārziemojušas. Savs dārziņš te ir katram, bez tā laukos nevar iztikt. Garnadži neesot manīti, no savējiem taču neņemsi, sīpolus droši varot žāvēt uz lauka, piebilst Mārīte. Viņas rūpe – vēlais pavasaris. Citu gadu jau martā siltumnīcā viss sasēts, un maijā salāti bijuši šķinami. Toties tītarēni izšķīlušies agri, jau Lieldienās.
Reizē ar putekļu mākoni sētsvidū iebrauc autoveikals, taču drūzma nerodas. Tirgotāju te ir vairāk nekā pircēju, nosaka Inga Zariņa no netālajām Plostiņu mājām. Rundāliete Marina Zakule, SIA «G un S» autoveikala pārdevēja, stāsta, ka viņi brauc arī uz Bārbeli, Sviteni, uz nomalēm Aizkraukles novadā. Veikala nav Punclavās, līdz Pilsrundālei desmit, līdz Viesturiem – septiņi kilometri. Arī autoveikali sīvi konkurējot, jo cilvēki vērtē, kur var pirkt lētāk, atzīst Marina.
Kapos sastopas gadsimti
Netālu no «Priežpuriem», ceļmalā, ir nepilnu hektāru lielie Cērņu kapi. Uz plāksnēm uzraksti latviešu, krievu, vācu un poļu valodā. Vecākie apbedījumi šajā vietā varētu būt kopš 1700. gada, to pašvaldības izpilddirektore Inta Klīve uzzinājusi no pagasta iedzīvotāja Arvīda Kraņevska.
No Priežpuru mājām katru otro dienu uz Cērņu kapiem nāk Mariona Dmitrijeva, kapu pārzine. Šis pienākums viņai ir trešo gadu, un pagasts par to maksā nepilnus septiņus latus mēnesī. Rudenī un pavasarī viņa grābj un dedzina lapas, vasarā appļauj zāli un cenšas apkopt tuvinieku piemirstus kapus. Kad notiek bēres, Mariona ieskandina seno zvanu, kas īpatnēji piekalts pie egles. Vairāk ļaužu šeit esot nedēļas nogalē un pirms kapu svētkiem.
Bizness vai izdzīvošana
Uz netālajām Plostiņu mājām ejam kājām, jo ceļu aizšķērsojusi automašīnas piekabe, kas pildās ar metāllūžņiem. Uz jautājumu, vai tas ir bizness, «Plostiņu» saimnieks Imants Zariņš atbild: «Tikai izdzīvoša- na.» Ar lūžņiem esot pilnas laukmalas, mežs. Kopā ar dēlu Sandri tos vācot, bet daži vīri no «Priežpuriem» aicināti palīgā sagriezt un sakraut. Krava tiek vesta uz Jelgavu, kur «Zemgales metāls» lūžņus uzpērkot.
Agrāk «Plostiņos» vairāk ar zemkopību ņēmušies, audzējuši agros kartupeļus, ķiplokus, vi- su ko. Pārdevuši uzpircējiem, braukuši uz nakts tirgu, bet neesot tas pūļu vērts. Tāpēc tagad zemes darbi tikai pašu iztikšanai. Darbs un nauda jāmeklē citur, spriež Imants. Viņa dēls Sandris nesen pārnācis no dienesta, vecākais dēls Armands ir precējies un dzīvo Jelgavā. Meita Inese strādā apsardzes firmā, bet viņas mazais dēliņš aug «Plostiņos».
Cauri nātrēm
Inga Zariņa ar vīru un gadu veco Kristīni uz «Plostiņiem» 1989. gadā atnākusi no Ieca- vas, gribējuši savu māju. «Kad pirmoreiz šurp atbraucām, līdz mājai cauri nātrēm un brikšņiem bija jālien. Pie katra loga bija atkritumu kaudze, ko atstāju- ši fermas strādnieki un biešu kaplētāji,» stāsta Inga, vedot mūs plašajā sētsvidū, kur izveidots akmens dārzs. Abpus ceļam iestādīta bērzu un liepiņu ale- ja, bet aiz mājas – priedes un egles. Siena un malkas šķūni uzcēluši no jauna, pamazām tiek remontēta dzīvojamā ēka, kas ir ļoti veca. Te izaugusi Kristīne, Pilsrundāles vidusskolas skolniece, un arī trīs bērni no vīra pirmās laulības.
«Dzīve te nav viegla, bet mums patīk,» saka Inga. Viņa priecājas, ka blakusmājās ir draugi, vislabākā saprašanās ar Meļņiku ģimeni. Abām ar Mārīti savureiz ir nācies vienai no otras maizi, sāli un sērkociņus aizņemties. Pirms dažām dienām gājušas palīgā «Dāboliņu» saimniecei Ilzei izdzīt govis ganībās. Kā nepalīdzēsi?! Nomalē dzīvojot, vienam grūti, ar savējiem jāsatiek, piebilst Inga.
