Tagad, kad dzīve kļūst aizvien dārgāka un dārgāka, ne visi jaunieši un skolēni var atļauties braukt uz mācību vietu ar sabiedrisko transportu.
Tagad, kad dzīve kļūst aizvien dārgāka un dārgāka, ne visi jaunieši un skolēni var atļauties braukt uz mācību vietu ar sabiedrisko transportu. Var jau būt, ka vecāki bērniem naudiņu tomēr iedod, taču meitene vai puisis, vēloties ietaupīt, labāk nostājas šosejas malā un balso garāmbraucošos automobiļus. Tā var ietaupīt laiku, jo autobusi tagad kursē retāk, bet galapunktā katrs taču grib nokļūt pēc iespējas drīzāk. Bet, izrādās, ir vēl kaut kas, ko, izmantojot šoferīšu vientiesību, var gūt apsviedīgi pasažieri.
Pēc kaimiņienes stāstītajiem piedzīvojumiem man šo ceļmalā stāvētāju ar paceltajām rokām vairs tik žēl nemaz nav.
Divas reizes viņa, labu gribēdama, apturējusi auto, lai uzņemtu skolasbērnus. Pirmajā reizē puisis un meitene, izraušoties no žigulīša aizmugurējā sēdekļa, paķēruši līdzi arī lietussargu un ādas cimdus, bet otro reizi kāds mazāko klašu skolnieks izkāpis kopā ar iepirkuma maisiņu, kur bijusi pārtika laipnās vedējas pašas bērniem… Vēl kāda paziņa man stāstīja, ka palikusi bez būvmateriālu veikalā «Līga» iegādātajiem virtuves piederumiem. Tos, aci nepamirkšķinot, uz atvadām, izkāpjot no automobiļa, līdzi paķēris kāds puišelis, kurš vairākkārt sirsnīgi pateicies naivajai vizinātājai par laipnību (varbūt – par vērtīgo guvumu?). Savukārt mans radinieks Rīgā šādi palika bez naudasmaka, kas glabājās uz āķīša uzkarinātās žaketes kabatā.
Es jau vairs pie sava auto nekad netikšu, bet, ja arī kādreiz man būtu izdevība braukt pie automobiļa stūres, balsotājus izliktos neredzam un lepni pabrauktu garām. Neietu kavēt laiku un piestāt, lai tāds salijis un nobridies pasažieris piesmērētu auto un vēl apzagtu mani! Arī citiem ieteiktu – pirms apturiet transporta līdzekli ceļmalā stāvošiem brauktgribētājiem, apdomājiet, vai ar savu laipnību beigās nepaliksit muļķa lomā.
S. VEZUMA Vecsaules pagastā
