Latvija nodod pieredzi Turkmenistānai mediju likumdošanas izstrādē – izlasīju šo preses relīzes virsrakstu savā elektroniskajā pastā un samulsu. Smieties vai raudāt?… Pašiem Latvijā nav nekādas mūsdienīgas mediju likumdošanas, te darbojas 1990. gada 20. decembrī pieņemts un vēl Latvijas Republikas Augstākās Padomes priekšsēdētāja A. Gorbunova un Latvijas Republikas Augstākās Padomes sekretāra I. Daudiša parakstīts likums «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem», protams, ar dažiem jau Eiropas Savienības «ērā» ieviestiem grozījumiem.
Tikai šogad pirmo reizi Latvijā izstrādāti mediju politikas plānošanas dokumenti, kuri bija 20. jūnijā jāskata Ministru kabineta komitejas sēdē. «Varbūt nesāksim šodien milzīgas debates un strīdus, jo neesmu gatavs šodien pieņemt kaut kādus lēmumus,» vēl pirms šī jautājuma izskatīšanas rosināja premjers M. Kučinskis. Protams, nekāds lēmums nav pieņemts, un nezin kad vēl par to diskutēs… Bet tas taču netraucē mācīt turkmēņus!?
Mediju politikas plāns piedāvā nākamgad pakāpenisku pāreju sabiedrisko mediju iziešanai no komerciālās reklāmas tirgus, kam jau sen būtu jānotiek, ja sabiedrība ir demokrātiska un darbojas pēc tirgus ekonomikas principiem. Sen nedrīkstētu pašvaldību un valsts izdevumos tirgot komercreklāmu un sludinājumus, ko arī paredz mediju politikas dokuments, kura pieņemšanā, izskatās, valsts
augstākās amatpersonas nav ieinteresētas. Piedodiet, vārdos tās apliecina ieinteresētību, bet darbos – neatkarīgie mediji, arī reģionos, tiek ar valsts un pašvaldību «gādību» vājināti.
Latvijas Pašvaldību savienības pēdējā kongresā maijā pieņēma deklarāciju, kurā «aicina pašvaldības atturēties no patstāvīgi noteiktu komercreklāmas veidu izvietošanas pašvaldību izdevumos». Teksts samudžināts un ir īsta literārā pērle, tomēr doma jau skaidra. Paši balso par šo aicinājumu, bet ar atturēšanos nesanāk… Piemēram, Iecavas pašvaldības režisētās «Iecavas Ziņas» joprojām turpina tirgot komercreklāmu un sludinājumus. No atturēšanās ne vēsts.
