Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) virzītā pašvaldību reforma salīdzinoši īsā laikā spējusi satraukt plašas ļaužu masas. Vieni reformu atbalsta, citi sola nereformēties principā, vēl daži uzskata, ka reformu vajag, bet ne šādu. Pavisam maz ir to, kuri teiktu, ka viņiem vienalga. Lai kādi būtu viedokļi, tas, kas pārsteidz, ir pamatotu, neapgāžamu argumentu trūkums gan reformas atbalstītāju, gan noliedzēju pusē. Patiesi – VARAM piedāvātajā reformas aprakstā nav atrodami detalizēti aprēķini par to, kā 119 pašvaldību apvienošana 35 administratīvajās vienībās ļaus sasniegt solīto ekonomisko izaugsmi un uzlabot pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitāti.
Tieši tāpat reformas pretinieki nepiedāvā aprēķinus par to, kā, saglabājot esošo pārvaldes modeli, panākt straujāku attīstību un apturēt reģionu iztukšošanos. Lai kurā pusē būtu patiesība, pie šādiem aprēķiniem mēs, visticamāk, nenonāksim. Ja jau ministrijas ierēdņi ar viņiem pieejamo statistiku nav piedāvājuši šo redzējumu, tad tāda arī, visdrīzāk, nebūs. Cerēt uz to, ka pašvaldības nāks klajā ar pamatotiem aprēķiniem, būtu vēl naivāk. Un nav arī svarīgi.
Visā šajā troksnī, ko sacēlušas valsts un pašvaldību puses, ir aizmirsts mērķis – iemesls, kāpēc vispār pastāv valsts un pašvaldība un ministrija ar visiem ministriem un reformām. Iedzīvotājs. Cilvēks, kurš dzīvo, strādā, audzina bērnus un atpūšas. Pēc absolūti aukstas un Satversmē aprakstītas loģikas visam valsts un pašvaldību darbam ir jānotiek tā un tāpēc, lai cilvēks justos aizsargāts, atbalstīts un novērtēts, lai viņam būtu iespēja strādāt ģimenes un sabiedrības labā. Visām reformām jābūt pakārtotām tam.
Kā, ņemot vērā šo pamatu, izskatās pašvaldību sadalījums tagad un piedāvātā reforma – mēģināsim vērtēt.
Ieņēmumi nesedz visas vajadzības
Esošajā pašvaldību sadalījumā ir gan vājās, gan stiprās puses. Tagadējās pašvaldības, it īpaši mazās, ir «tuvu tautai». Iedzīvotāju skaits un teritorijas ir salīdzinoši nelielas, tādēļ lielākajā daļā gadījumu pašvaldība pārzina problemātiskās teritorijas un jautājumus. Tā paša iemesla dēļ iedzīvotājiem ir arī diezgan vienkārši iesaistīties pašvaldības darbā un ietekmēt tās lēmumus savās interesēs. Tas veicina lokālpatriotismu un ir viens no faktoriem, kas notur cilvēkus konkrētajā dzīvesvietā. Tomēr nelielais iedzīvotāju skaits un teritorija daudzām pašvaldībām ir arī izaicinājums, jo cilvēku skaits ir nepietiekams, lai tās ģenerētie nodokļu ieņēmumi spētu segt visas vajadzības. Bieži nepietiek skolu ēkām, ceļu sakopšanai, sociālajam darbam. Pārsteidzošā kārtā tomēr nav dzirdēts, ka kādā pašvaldībā būtu pietrūcis naudas domes administrācijas algošanai. Lielā daļā vietvaru trūkst tieši apjoma, lai varētu nodrošināt atbalstu izaugsmei, tādēļ skaidrs, ka šādi palikt nevar, – izmaiņas ir nepieciešamas. Iedzīvotāju skaits visās mazajās un vidējās pašvaldībās sarūk. Pašreizējais modelis nav dzīvotspējīgs, jo pašvaldībām arvien grūtāk būs nodrošināt atbalstu saviem iedzīvotājiem.
Aprakstītās problēmas gan nav aktuālas lielajās pašvaldībās – pilsētās. Tām resursu pietiek. Tomēr pašreizējā pašvaldību modelī pilsētu teikšanu mazina tās robežas. Visās lielajās pilsētās ievērojama pilsētā strādājošo cilvēku daļa tomēr dzīvo ārpus tās robežām. Loģiski, ka šajā gadījumā gan mājokļu, gan ceļu infrastruktūra būtu jāplāno saistīti ar teritorijām, starp kurām notiek iedzīvotāju kustība ikdienā. Tomēr sadrumstaloto pašvaldību dēļ tas pašlaik nenotiek, piemēram, sadarbība starp Rīgu un apkārtējām pašvaldībām ir tuvu nullei, rezultātu ikdienā var aplūkot milzīgajos sastrēgumos pie Rīgas robežām. Ja atceramies, ka attīstībai jānotiek iedzīvotāju labā, skaidri redzams, ka šāda situācija palikt nevar, izmaiņām jābūt.
Mazināsies izpratne par problēmām nomalēs
Iepriekš aprakstītās problēmas ir arī daļēji pamatā piedāvājumam, ko pašlaik galdā likusi VARAM. Kā zināms, tas paredz Latvijas teritoriju sadalīt 35 vienībās, atgriežoties pie PSRS laiku rajonu modeļa. Mēģināsim saprast, kādas problēmas šāds piedāvājums risina un kādas ne.
Diezgan droši – taisnība ir apgalvojumam, ka, palielinot pašvaldību teritorijas, vairāk naudas paliks pāri pašvaldību pakalpojumu sniegšanai. Patiešām – lielākā teritorijā ir iespēja veidot mazāk infrastruktūras vienību, piemēram, piedāvātajā Siguldas novadā būs seši peldbaseini. To varētu tik daudz nebūt, ja vien šo būvju izveide sākotnēji būtu plānota lielākai teritorijai, nevis sešās pašvaldībās atsevišķi. Arī iespēja aizstāt četras – sešas administrācijas ar vienu ietaupītu līdzekļus. Pievienojot lauku teritorijas attīstības centriem, pilsētas iegūs iespēju pārvaldīt teritoriju, kurā dzīvo liela daļa tajās strādājošo cilvēku. Vajadzētu uzlaboties transporta un ceļu plānošanas kvalitātei. Vairāk koncentrēta un tādēļ arī kvalitatīvāka kļūtu izglītības un sporta infrastruktūra.
Tomēr šim piedāvājumam ir arī ēnas puse, turklāt visai iespaidīga. Ja skatāmies no mazo pašvaldību, lauku iedzīvotāju puses, noteikti mazināsies iesaistes iespēja pašvaldību darbā. Lielākas teritorijas dēļ jaunajās pašvaldībās būs grūti panākt sava pagasta pārstāvja ievēlēšanu, šī problēma redzama jau šajā novadu modelī. Mazināsies pašvaldības izpratne par problēmām attālākajās teritorijas nomalēs. Tādējādi pastāv risks, ka pašvaldība kļūs atsvešinātāka no iedzīvotājiem, tās iespēja piedalīties savas teritorijas pārvaldē un attīstības plānošanā samazināsies.
Arī pilsētu iedzīvotāji, kuru pilsētām tiks pievienotas lauku teritorijas, diez vai būs ieguvēji. Pirmkārt, budžeta līdzekļi būs jāpārdala par labu apkārtējām teritorijām, pilsētām naudas paliks mazāk. Otrkārt, pilsēta ir pilsēta ar savām specifiskām problēmām un vajadzībām. Tai ir jāplāno sabiedriskais transports, jārūpējas par dārzu un parku labiekārtošanu. Jāattīsta tūrisms un uzņēmējdarbība, jāuztur pilsētai specifisks dzīvojamais fonds. Tagad pēc apvienošanas ar lauku teritorijām to obligāti vajadzēs darīt arī ārpusē, un pašvaldība daudzos gadījumos konkurēs pati ar sevi, piemēram, nāksies izvēlēties, vai atbalstīt ražošanas objektu izveidi pilsētā vai ārpusē. Pilsētas attīstībai vēlētiem deputātiem būs jādomā arī par lauku teritorijas attīstību. Tādu «universālo kareivju» nav pārāk daudz. Šāda vienkārša teritoriju apvienošana attālina varu un pašnoteikšanos no iedzīvotājiem, tomēr tas ir pretrunā ar ļoti daudziem izteikumiem un solījumiem par to, ka Latvijas valsts pārvaldei jākļūst arvien decentralizētākai.
Iespēja ikvienam piedalīties savas apkaimes attīstībā
Nenoliedzot, ka pozitīvas lietas vērojamas gan tagadējā pašvaldību modelī, gan piedāvātajā reformā, ir vērts padomāt, kā tās saglabāt un izvairīties no negatīvajām pusēm.
Ņemot vērā visu aplūkoto, ir diezgan skaidri redzams, ka arvien jēdzīgāks un loģiskāks piedāvājums ir pašvaldību reforma, izveidojot divu līmeņu pašvaldības, kurās augstākais līmenis atbildīgs par teritorijas attīstību, investīciju piesaisti, ceļu, izglītības, sporta un kultūras infrastruktūras plānošanu un izveidi. Tās tiešām ir lietas, ko var un vajag plānot, skatoties uz «lielo bildi». Augstākā līmeņa pašvaldībām būtu jānodod arī daļa no valsts veiktajām funkcijām, piemēram, valsts vietējo autoceļu plānošana un uzturēšana. Savukārt pašu izglītības, kultūras un sporta pakalpojumu saturs jāatstāj zemāka līmeņa pašvaldības pārziņā – pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem. Tikai tā iespējams piedāvāt cilvēkiem īstu un reālu atbalstu – tādu, kas viņiem patiešām vajadzīgs.
Labā ziņa ir tā, ka visa nepieciešamā infrastruktūra šādas reformas veikšanai jau ir mūsu rīcībā. Augstākā līmeņa pašvaldības var veidot uz tagadējo plānošanas reģionu bāzes. Dodot tām vēlētu pārvaldi, pārdalot resursus gan no valsts, gan esošo pašvaldību puses, iespējams iegūt spēcīgu reģionu pārvaldes instrumentu. Zemākā līmeņa pašvaldības var būt esošo novadu robežās, atsevišķos gadījumos pieļaujot sīkāku dalījumu, iegūstot vienības ar ne mazāk kā 1000 iedzīvotājiem katrā.
Ja atceramies, ka iedzīvotāji ir visu pārvaldes veidu pastāvēšanas iemesls, tad šāds modelis atrisina gan resursu nepietiekamību lielās sadrumstalotības dēļ, gan varas centralizācijas problēmu. Tas dod iespēju ikvienam piedalīties savas apkaimes attīstībā, nodrošinot tam arī attiecīgus resursus. Cerams, ka loģika un saprāts būs pārāks par savtīgām interesēm un reformas rezultātā mēs tiksim pie pašvaldību modeļa, kas strādās cilvēku interesēs.
