Rundāles novada Pilsrundāles bibliotēka ir titulēta «Stāstu bibliotēka», jo 2009. gadā piedalījās UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas projektā «Stāstu laiks bibliotēkā» un jau ceturto gadu organizē Zemgales stāstnieku festivālu «Gāž podus Rundālē!».
Viens no projekta mērķiem ir krāt, vākt iedzīvotāju dzīvesstāstus, kas ir nemateriālais kultūras mantojums – saudzējams un nododams nākamajām paaudzēm caur stāstiem.
Sākums ar kopsaimniecību laika atmiņām
Apzināti stāstu vakarus bibliotēkā sākām rīkot tikai pirms pāris gadiem lasītāju klubā, jo vienreiz mēnesī sanāca cītīgākie lasītāji, kuri, stāstot par izlasītajām grāmatām vai rakstniekiem, atklāja arī kādu savas dzīves posmu.
Viss sākās ar pirmo stāstu vakaru «Agrāk Rundālē bija tā!», kurā centāmies aptvert visu iespējamo no «turku laikiem» līdz pat novada izveidei, starp sarunām izsijāju tēmas nākamajiem amatu jeb profesiju vakariem. Pirmais un ļoti veiksmīgais stāstu vakars tapa sadarbībā ar novada kultūras darba speciālisti Lilitu Lauskinieci, kad jaunajā zālē sanāca aptuveni 23 bijušie kolhoznieki un sovhoznieki. Atmiņas virmoja līdz dziļai tumsai, un vislielākais ieguvums bija viņiem pašiem, jo beidzot viņi varēja satikties un izrunāties.
Profesiju tēmas sakārtojas nejauši, bet veiksmīgi, jo arī pasaulē atzīmē Starptautisko skolotāju dienu (5. oktobris) un Vispasaules pasta dienu (9. oktobris), un mums ir gan izcili skolotāji, gan pastnieki. Bibliotēkas lepojas ar saviem novadpētniecības materiāliem, kuros iederas arī vietējās kopienas iedzīvotāju dzīvesstāsti, bet es šos vakarus organizēju, lai satiktu rundāliešus, kuri ar saviem darbiem un dzīvi ir veidojuši šo vietu. Tagad viņi ir bijušie lopkopji, pastnieki, sekretāri, traktoristi, bet pēc laika viņi būs tie, par kuriem mūsu mazbērni lasīs Rundāles grāmatā, jo mazas vietas veido tikai cilvēki un viņu neatkārtojamie dzīvesstāsti.
Sūtījumus atveda mazbānītis
Pagājušajā nedēļā, 21. oktobrī, bibliotēkā sarīkojām stāstu vakaru «Pastnieku gaidījāt?». Pilsrundāles pasta vēsture sākās 1947. gadā, kad pasta nodaļa atradās Baltajā mājā ar telefoniem tikai lielsaimniecībām, un to visu vadīja Augusts Brencis. Viņš pēc pasta sūtījumiem gāja uz Mežotnes staciju, kur tos atveda mazbānītis, arī Rita Saltā 1959. gadā devās šo pašu ceļu, bet jau ar zirgu.
Pēcāk nodaļu pārcēla uz «Avotiem» jeb upesmāju, kur vadītāja bija Nora Pētersone, un tad savu darba dzīvi sāka Ņina Vangale. Viņai bija tikai 17 gadi, visu vajadzīgo iemācījusies no skatīšanās vien, bet par lielu centību aizsūtīta pamācīties uz Rīgu. 1959. gadā viņa kļuva par sakaru nodaļas vadītāju, un viņas darba dzīve mērāma 40 gados.
Janīna Ezīte pastā sāka strādāt 1961. gadā, kad tēvs viņu atveda no Svitenes ar vienu čemodānu rokās. Viss bija jāmācās pašai. Zina Ziemele, Rita un Rolands Saltie un Vija Ercena bibliotēkā sarunājās tā, it kā tikai vakar būtu nodevuši maiņu. Man šķiet, ka visi redzēja sakarnieču veiklību, savienojot līnijas komutatorā, juta zīmoglakas smaku, cilvēku rindu, saņemot un sūtot pakas, telegrammas un vēstules.
Tā bija vide, kurā uzaugu arī es, jo mana mamma bija pastniece Jaunsvirlaukā. Tolaik viss bija jādara ar rokām: kapeikas jāskaita, pakas ar āmuru jānostiprina, avīžu kvītis un telegrammas jāraksta ar pildspalvu. Pastnieka somas bija dubultsmagas, jo žurnālus pasūtīja katrā ģimenē. Lai to visu nogādātu pie adresāta, gāja ar kājām, brauca ar velosipēdu, mopēdu vai zirgu.
Pirmā automatizēto sakaru līnija
Ņina Vangale bija tā, kas 1980. gada 4. aprīlī pārņēma pasta nodaļas darbu Pilsrundāles ciematā. Tā ir tā pati ēka, kurā pašlaik ļoti mūsdienīgi ar datoru strādā Irita Rogaļeva. Pilsrundālē savulaik uzstādīja pirmo automatizēto sakaru līniju «Kvants», kuru pārvaldīja Rolands Saltais, un no visām padomju republikām brauca skatīties šo brīnumu. «Kā toreiz man tā pils bija apnikusi! Kā delegācija, tā uz pili, ko citu rādīsim?» smaidot iesaucas Ņ. Vangale.
Bija dažādi gadījumi. V. Ercena stāstīja, ka viņu ļoti nomocījušas deputāta J. Ādamsona vēstules mātei, kura dzīvojusi mūspusē, kamēr viņš dienējis Sahalīnā. Nekas jau viņai nebija pret vēstulēm, bet viņš tās sūtīja bieži un kā telegrammas. Ņ. Vangale tās pieņēma «pa vadu», burtu pa burtam, turklāt viņai tās ļoti ātri bija jānogādā jebkuros laika apstākļos, un tas bijis apgrūtinoši.
«Man bija divi bērni – divus un četrus gadus veci. Uz riteņa viena soma aizmugurē, uz tās vecākais bērns, jo tas pie manis pieķersies. Divas somas vēl uz katra raga, un otrs bērns uz tām, kājas pāri ragiem, bet es kaut kā pa vidu ieriktējos,» atmiņās dalījās Vija Ercena.
«Kuš, tagad nerunā!»
Ņ. Vangale stāstīja: «Tolaik liekā nauda bija jāatdod Bauskai. Reiz nomirusi veca tantīte, tuvinieki matračos atraduši 1700 naudiņas. Es naudu sūtu prom, bet tur kasiere, smalka dāma: «Ko tu man te atsūtīji? Tā taču smird!» Otrs gadījums: «No rīta atnāk skolotāja un pirms autobusa vēlas izņemt savu pensiju. Man atved visu dienas naudu, es skaitu, skaitu, bet viņa tik pļāpā. Saskaitījusi izsniedzu viņas daļu, lieku parakstīt orderīti un nu esmu gatava runāties. «Kuš, tagad nerunā, es skaitu naudu!» šī mani apsauc. Bet ko pati darīja, kamēr es skaitīju tūkstošus?!»
Rita Saltā atminas, kā viena tante nodevusi lopus, peļņu ieguldījusi krājkasē un pēc nedēļas nākusi pakaļ savai naudai. Kad izsniegusi prasīto, šī bijusi ļoti pārsteigta: «Tā nav mana nauda. Es nodevu citādāku!»
Imants Grunde mūs pārsteidza ar divām ļoti iespaidīgām bildēm: vectēva un pastnieka Augusta Grundes fotogrāfiju un lielu foto, kurā redzami brīnišķīgi kungi saskrullētām ūsām un visi kā viens – pastnieki formās.
Pasts bija mūsu bērnība, tas veidoja mūsu dzīvi, caur to iepazinām pasauli. Pasta nepieciešamība mums nav jāpierāda. Kāda būs nākotne, tas jau citu ziņā.
