Māju vārds. «Teiksmas» glabā vecāku piemiņu, mīļumu un darba tikumu.
Sarmīte Gausiņa-Elksne, «Teiksmu» saimniece, stāsta: «Latvieši mājas allaž centušies saukt skanīgos un skaistos vārdos, jo nosaukt nozīmē dot dzīvību un savu garu. Šķiet, tā ir Augstā Radītāja īpašība cilvēkā. Kā vēsta Svētie Raksti – «Radītājs visu sauca vārdā, un tas tapa». Mājas ir mūsu minipasaule, ko mēs radām.»
Par godu teikai
Vecumnieku novada Bārbeles pagasta «Teiksmām» nav gadsimtiem garas vēstures. Tomēr tās kļuvušas par Sarmītes un viņas ģimenes silto un mīļo vietu. Teiksmu vārdadienā, 17. decembrī, ēkai tika svinēta 38. dzimšanas diena. Nams uzcelts un par ģimenes ligzdiņu tapis 1980. gada decembrī. «Mūsu ģimenei ir tradīcija pirms Ziemassvētkiem svinēt mājas dzimšanas un vārda dienu. Tā kā kalendārā ir šāda svinama diena, mēs dekorējam mājas logus un durvis, ar elektriskajām lampiņām rotājam Ziemassvētku egli un aizdedzam sveces. Tad «Teiksmas» kļūst par pasaku pili, kas tumšajā laikā staro un ir redzama visā apkārtnē. Tradīcija paredz arī svētku torti, kā īstai jubilārei pieklājas,» stāsta Sarmīte.
Teika vēstī, ka Bārbelē agrāk bijusi zemgaļu pils, kuras valdniekam piederējis prāvs aitu un kazu ganāmpulks, neauglīgās zemes dēļ citus lopiņus nav varējuši turēt. Apkārtnē auguši bārbeļu krūmi. Valdnieks licis Bārbeles centrā, kur tagad ir baznīca, uzcelt skaistu skulptūru Bārbalai, aitu un kazu aizgādnei, dievietei, kas atgādinājusi skaisto valdnieka meitu. «Šī skaistā teika palīdzēja izvēlēties namam vārdu. Māja – skaista teiksma. Ēka uzcelta vietā, kur varēja risināties teikā minētie notikumi. «Teiksma» mūsu dzimtai allaž bijis svarīgs vārds. Mana tēta lielās ģimenes pastarīte Teiksma tētim bija pati mīļākā māsa, gaišāku un saulaināku cilvēku grūti atrast. Ģimenes sanāksmē tāpēc arī izlemts – māja nesīs šo skaisto vārdu,» atklāj S. Gausiņa-Elksne.
Oāze «tuksnesī»
«Teiksmas» ir Sarmītes un viņas ģimenes oāze «tuksneša» vidū. Ēka uzcelta uz visneauglīgākās Bārbeles zemes, kur vējš dzenā dzeltenas smiltis. «Maza būdama, ejot šai vietai garām, domāju, kāpēc tur nekas neaug. Tur bija tikai leknas skābenes. Kā bagātajā Latvijas zemē, kur vasarās nespēj pļaut zāli, var būt tāds dzeltens «tuksnesis»?» spriež bārbeliete.
Kad Bārbeles ciema vadība 1979. gadā šo zemes platību pagasta centrā nolēma apbūvēt, Sarmītes tētis Aivars bija gatavs izaicinājumam «tuksnesi» pārvērst par ziedošu dārzu. Viņš veda melnzemes kravas un pats savām rokām, izmantojot tikai lāpstu un mašīnas piekabi, čakli strādāja, stādīja ābeles, plūmes, ķiršus un ogulājus. «Teiksmas» uzziedēja. 1982. gada pavasarī pie jaunās mājas saplauka pirmie ziedi.
«Esam darījuši visu, lai mums būtu skaists dārzs un nosaukuma cienīgas mājas. Mans lielākais prieks ir ziedi, tāpēc tos bagātīgi stādu, kopju, mēsloju un laistu. Dzeltenā smilts bieži liek par sevi manīt. Ziediem un augļu kokiem šajā vietā jāvelta milzīgs darbs. Mīļākās puķes man ir lilijas, un vasaras te aizrit reibinošas smaržas mākonī. Man ir dažādu krāsu lilijas, dālijas un tulpes. Tēta stādītās ābeles un bumbieres katru gadu nes bagātīgu ražu, tā pateicoties savam stādītājam un kopējam, kura jau piecus gadus nav mūsu vidū. Arī mammīte nesen devās mūžības ceļos,» stāsta «Teiksmu» saimniece.
Tagad «Teiksmās» dzīvo Sarmīte, viņas vīrs Armīns un dēls Kristiāns, kas Rīgas Tehniskajā universitātē studē adaptroniku. Te mīt arī ģimenes mīlulis – suns Breksis, melns skaistulis ar baltu krūtiņu un baltām «zeķēm». Sākotnēji suns atsaucās uz vārdu Reksis, taču nedarbu un jautrā rakstura dēļ mājas sargs nosaukts par Breksi. Sešus gadus vecais Breksis ir apzinīgs mājas sargs, kura balsi pazīst visā pagastā.
Labi kaimiņi
Tā kā māja nav sena, grūti te sameklēt senlietas, taču ēka glabā kādu neparastu priekšmetu – klavieres. Tās izgatavotas Berlīnē 1828. gadā. «Tā man ir tēta dāvana, esmu muzikāla, jaunībā apguvu klavierspēli. Šo senlaiku instrumentu glabāju un turu viesistabā kā mīļāko tēta dāvanu, jo bieži sēroju pēc vecākiem,» atklāj Sarmīte.
«Teiksmu» saimniekiem paveicies ar labiem kaimiņiem. Mājas te atrodas ļoti tuvu, un kaimiņi dzīvo draudzīgi. Līgosvētkos no kaimiņa vienmēr tiek saņemta mīļa dāvana – no retiem ziediem veidots jāņuzāļu pušķis. Latvieši ir diezgan savrupi un nerunīgi, taču Sarmīte priecājas, ka viņas kaimiņš neskopojas ar labiem vārdiem.
