Teritoriālās reformas procesu izdzīvojušas daudzas Eiropas valstis. To piemērs varētu būt interesants un noderīgs arī mums.
Teritoriālās reformas procesu izdzīvojušas daudzas Eiropas valstis. To piemērs varētu būt interesants un noderīgs arī mums.
Šoreiz piedāvājam ieskatu pārveidojumos dažās valstīs – Vācijā, Polijā, Grieķijā.
Pārkārtojumi VĀCIJĀ
Valsts ir sadalīta 16 federālās zemēs, katrā no tām dzīvo aptuveni četri miljoni iedzīvotāju. Latvijas pašvaldību darbinieki ir iepazinušies ar Reinas – Falcas federālās zemes pieredzi (par to arī stāstām). Pēc teritoriālās reformas 70. gados Reinas – Falcas federālajā zemē tika izveidoti 24 rajoni, katrā no tiem ir vidēji septiņas lielas pašvaldības ar aptuveni 10000 iedzīvotāju. Pirms reformas šajā teritorijā pastāvēja 2912 pagastu.
Nosakot jaunās pagastu robežas, tika ievēroti trīs galvenie pamatprincipi. Pirmkārt, pilsētas – piepilsētas problēmu atrisināšana ar pagastu pievienošanu. Īstenojot teritoriālo reformu, relatīvi spēcīgi izpaudās piegulošo pagastu pievienošana pilsētai kā kodolam (šis process pat bija izpelnījies apzīmējumu «striķītis ar speķi»). Otrkārt, kopējos celtniecības projektos saistītu vai tuvākā nākotnē sasaistāmo pagastu apvienošana. Vietējo pagastu līmenī bija liels apvienošanās skaits, parasti ievērojot brīvprātības principu. Līdz šim tikai piecos gadījumos ir notikusi atdalīšanās atpakaļ. Trešais pamatprincips bija pagastu ar mazu iedzīvotāju skaitu (t. s. pundurpagastu) pievienošana lielākam pagastam ar juridiskās personas statusu. Ne visi pundurpagasti varēja tikt pievienoti lielākiem pagastiem. Tāpēc tagad pastāv 619 vietējo pagastu ar iedzīvotāju skaitu no 5 līdz 300. Kopš teritoriālās reformas sākuma ir likvidēts tikai viens pagasts ar diviem(!) iedzīvotājiem.
Galvenais Reinas – Falcas federālās zemes reformā bija savienoto pagastu izveidošana. Minimālais iedzīvotāju skaits savienotajam pagastam tika noteikts 7500. Vienlaikus toreizējie politiķi neapstrīdēja ideju, ka arī vismazākajās lietās ir jāsaglabā tiesiskā patstāvība (vismaz lēmuma pieņemšanā) un goda amati pārvaldē. Vietējos pagastos nepastāv centralizēta pārvalde, bet gan tikai padome kā goda orgāns. Arī birģermeistars ir goda amata statusā. Vismazākais vietējais pagasts no 2256 pašvaldībām ir ar sešiem iedzīvotājiem. Vietējo pagastu pārvaldes uzdevumus veic savienoto pagastu pārvaldes.
Pārvaldes reformas mērķis bija radīt līdzvērtīgus dzīves apstākļus laukos un pilsētās. Dzīves apstākļiem nav jābūt vienādiem, bet gan līdzvērtīgiem.
Apvienošanās process POLIJĀ
Intensīvi un mērķtiecīgi pārveidojumi notika 1998. – 1999. gadā. Reformas ideja nāca no Eiropas Savienības valstīm, lai racionālāk un ekonomiskāk varētu sadalīt un kontrolēt līdzekļus. Vēl 1998. gadā Polijā bija 49 vojevodistes, pēc reformas palika tika 16. Polija itin labi iekļaujas starptautiskos «rāmjos» ar savu administratīvo reģionu skaitu un vidējo iedzīvotāju daudzumu tajos. Salīdzinājumam: Vācijā ir 16 lielu reģionu, Lielbritānijā – 11, Spānijā – 17, Polijā – 16.
Polijas valsts administratīvais dalījums ir šāds: mazākā vienība, pats pamatu pamats ir gmina (to var pielīdzināt mūsu pagastam), tādas ir 2489. Nākamais līmenis ir povjats (līdzīgs Latvijas rajonam), un Polijā to ir 350. Gmina un povjats veido vietējās varas līmeni. Tam seko reģionālais līmenis – vojevodiste, ko var dēvēt par novadu.
Strīdi par vojevodistu skaitu un atrašanās vietu bija ilgi un karsti. Katrs vojevoda dažādi centās cīnīties par savu neatkarību. Tā bija tieksme pēc savas varas saglabāšanas, plašāki un dziļāki nemieri uzliesmoja šur tur provincēs. Iedzīvotāji bija neapmierināti ar jauno dalījumu, nevēlējās dzīvot «zem svešas cepures». Protestējot pret reformu, piemēram, vairākās pilsētās Lodzas apkaimē izkāra melnus karogus, taču tas neko negrozīja. Tikai dažiem izdevās pierādīt savu patiesību un ieviest nelielas korekcijas.
1999. gads Polijā ir «pieslīpēšanās» laiks, un par administratīvi teritoriālās reformas plusiem un mīnusiem šajā valstī vēl pāragri spriest.
Nesenās pārmaiņas GRIEĶIJĀ
Pirmā līmeņa pašvaldību reforma Grieķijā notika pēc 1997. gada Grieķijas Ministru kabineta lēmuma par valsts administrācijas un pašvaldību modernizāciju. Tas paredzēja fundamentālu reformu un pārveidojumus.
Pirms reformas valstī bija 457 pašvaldības un 5318 apdzīvotu vietu (līdzīgi – mūsu pagasti). Tagad valstī ir 900 pašvaldību un 133 apdzīvotas vietas. Tātad ievērojami ir mainījies lielo un mazo pašvaldību samērs. Bet līdz šim obligātajam apvienošanās solim bija arī daudzi pašiniciatīvas un labprātīgas apvienošanās piemēri, ko stimulēja valsts politika.
Jau 1984. gadā valdība pieņēma likumu par finansiālu atbalstu pašvaldībām, kas brīvprātīgi apvienosies. Tam bija rezultāts – 17 apvienojušos pašvaldību. 1986. gadā sekoja nākamais likums, kas nodrošināja īpašus pabalstus pašvaldībām, kuras ir apvienojušās. Taču šis likums ieviesa arī daļējus piespiedu elementus šajā procesā. Piemēram, ja 3/5 pašvaldību teritoriju, kurās dzīvo vairāk par 50% iedzīvotāju, izlemj apvienoties, tad atlikušajām 2/5 teritorijas un pārējiem iedzīvotājiem ir jāpakļaujas šim lēmumam. Tādā veidā Grieķijā apvienojās 59 pašvaldības.
Lai arī reforma principā bija obligāta, tās īstenošanā bija paredzēti dažādi «mīkstinoši» paņēmieni (atstāti bijušo pagasu nosaukumi, tika saglabātas līdzšinējās pilsoņu tiesības utt.).
Speciāli «Bauskas Dzīvei» sagatavojusi S. PLŪME,
Pašvaldību lietu pārvaldes preses sekretāre (publicējam saīsināti)
