Sestdien, 6. martā, pašā vakarā atskanēja zvans pie durvīm. Dēls bija virtuvē un durvis atvēra. Aiz tām stāvēja «divi rūķīši» ar pilnu, lielu dāvanu maisu rokās. Un kas vien tur nebija – gan ēdamais, gan dzeramais, gan dažādas aptiekas preces, vate, plāksterīši, mitrās salvetes, šampūns un daudz kas cits noderīgs.
Arī agrāk, šad tad svētkos, mēs esam saņēmuši dāvaniņas, bet nekad tik bagātīgas!
Galvenais, ka tā arī netikām skaidrībā, kam par godu tādu labestību esam izpelnījušies un kas tās veltes sagādājis. Taču no visas sirds esam pateicīgi gan nesējiem, gan tiem, kas tika mūs atcerējušies un tik dāsni apdāvinājuši!
