Kad kaut ko izvēlamies viedtālrunī, nospiežam ar pirkstu, tā apstiprinot izvēli. Manuprāt, līdzīgi darām, kādam pateicoties, – tad «izvēlamies» un apstiprinām, ka atzīstam, novērtējam kādu rīcību. Otrs cilvēks atplaukst. Ja daudz darba, laika vai naudas ieguldījis, tas aizmirstas, redzot prieku un saņemot novērtējumu. Labi vārdi ļauj justies pieņemtam, un tas ir svarīgi visiem, jo īpaši jauniešiem gribas būt pieņemtiem citu vidū. Tomēr arī attiecības ir darbs – cik viegli ir kontaktēties ar mums, cik atvērti, cik pozitīvi parasti esam, vai novērtējam citu pūles?
Tiklīdz uzmanības apliecinājumus, rūpes, labus vārdus un attieksmi sākam uzskatīt par pašsaprotamiem, kaut kas «nomirst». Tas ir prieks. Vienkāršs, pirmatnējs prieks par dzīvību, par gaisu un sauli, par to, ka kāds daļu sava laika ir atdevis tev.
Arī tad, ja par kādu darbu maksā algu, cilvēks gaida paldiesvārdus, lai apzinātos, ka «iet» pareizajā virzienā, ka viņa atdeve un degsme ir novērtēta. Pateicība nav tikai tam, kas to saņem, tā, manuprāt, izmaina cilvēka «kodolu» – dziļāko būtību – un palīdz būt laimīgam. Jā, jā, laimīgam! Laime ir sīkās lietās, un tikai pateicoties tās pamanām. Un tā vairojas prieks un mīlestība. Milzu pārmaiņas var notikt ap mums un mūsos, kad biežāk skanēs vārds «paldies». Tas neko nemaksā, tikai prasa būt vērīgam. Un pateikties iespējams ne tikai ar vārdiem, rīcība bieži vien «skan» skaļāk un ir izteiksmīgāka. Būtiskākais nav veids, kā paust «paldies», svarīgākais ir patiesa sirds un prieks par labiem cilvēkiem, labiem darbiem un to, ka saule vēl lec un riet, vēl ir iespējas, kas kaut mazlietiņ maina pasauli uz labu.
