Drīz būs 16. marts. Visaugstākā līmeņa amatpersonas ļoti neskaidras nākotnes vārdā pūlas aizmirst un nepieminēt pagātnē notikušo.
Drīz būs 16. marts. Visaugstākā līmeņa amatpersonas ļoti neskaidras nākotnes vārdā pūlas aizmirst un nepieminēt pagātnē notikušo. Tas liecina, ka ir divas patiesības un divas politikas. Ar publisko patiesību – «pasaule mūs nesapratīs» – bieži tiek piesegti meli. Patiesību par leģionāriem pasaulei izskaidrot esot pagrūti un oficiālā līmenī to šodien neviens vairs nedara. Paliekošu vietu ieņem meli un nogaidīšana. Drīz visi vēsturiskās traģēdijas dalībnieki aizies mūžībā, daudz jau viņu nav palicis. Leģionāru varonība Otrā pasaules kara beigās izglāba daudzu dzīvību, palīdzēja cilvēkiem izkļūt no gandrīz pilnīgi okupētas Latvijas uz rietumiem.
Traģiski, ka leģionāru neapskaužamo situāciju un ierobežojumus, ko uzliek vecums un slimības, izmanto dažādi provokatori un varaskāri ļautiņi. Vecie vīri to uztver ļoti sāpīgi.
Pērn leģiona atceres dienā – 16. martā – valstī mākslīgi uzturētā «kaujas gatavība» parādīja, ka valdošie spēki zaudējuši gan vēsturisko atmiņu, gan pašcieņu.
Cilvēki, attopieties! Vai tas nav jocīgi? Genocīda politiku pret mūsu tautu realizēja abas okupācijas varas, iesaistīdamas savās armijās latviešu vīrus un zēnus. Vislielāko dramatismu tautas traģēdija sasniedza 1944. gada Ziemassvētku kaujās Kurzemē, kad latvietim lika nogalināt latvieti no abām frontes pusēm. Atcerēsimies 1997. un 1998. gadu, kad sākās propagandas kampaņa pret leģionāriem. Tad atklājās, ka latvieši paši – vairākas paaudzes (padomju okupācijas laikā dzimušie) – īsti nezina, ko leģionāri darījuši, par ko un kāpēc cīnījušies. Komunistu ideologi televīzijā, radio un presē izplatīja visdažādākos apmelojumus par leģionāriem. 1998. gada 29. oktobrī 7. Saeima pieņēma «Deklarāciju par latviešu leģionāriem Otrajā pasaules karā». Tas ir objektīvākais un godīgākais vērtējums. Deklarāciju pieņēma, taču ne skolās, ne sabiedrībā par to nerunā un melīgas apsūdzības turpinās.
Dzejnieks Andrejs Eglītis mūsu drošsirdīgajiem tēvijas sargiem ir veltījis šādus vārdus:
«Tev, latvju leģionār, nav jākaunas
No tautas brīvestības dotās cīņas,–
Nāks laiks, un tavu kapu nīdējs
appušķos,
Un valdniekiem no acīm nobirs
melu zvīņas.»
Nebūtu bijis padomju okupācijas «baigā gada», nebūtu arī latviešu leģiona. Tāpēc aicinu atcerēties un atzīmēt 16. martu – Latviešu leģiona atceres dienu. Šogad aprit 60 gadu kopš leģiona dibināšanas. Pieminēsim un aizlūgsim par tiem latviešu tautas dēliem, kuri atdeva savu dzīvību, cīnoties par valsts brīvību, un godināsim arī tos, kas vēl ir mūsu vidū! Tauta, kura vēlas pastāvēt, nekad neaizmirst savus varoņus!
