Mani uzrunāja Ainas Uščas sleja «Vispirms jāstāsta par dzīvi» 19. janvāra avīzes 2. lappusē.
Patiesi, vārdu salikumam «patriotiskā audzināšana» tāds kā nelabums nāk līdzi no padomju laikiem. Manos agrīnos skolas gados to pasacīja mīļāk: «Tēvu zemes mīlestību mēs ar darbiem rādīsim.» Kā tas darbojas, līdz sirds dziļumiem izjutu pirms pāris nedēļām, kad pie Sanitas Reinsones «Meža meitas» Mikalīnas Supes pansionātā Bauskā ciemojās topošā TV seriāla «Sarkanais mežs» jaunākās paaudzes radošā grupa – producente Arta Ģiga, režisors Armands Zvirbulis, aktieris Jēkabs Reinis, lai gūtu kaut cik reālu priekšstatu par pretošanos padomju okupācijas režīmam pēc Otrā pasaules kara, kad tūkstošiem cilvēku iegāja mežā un no «bandītiem» kļuva par nacionālajiem partizāniem. Gadiem ilgi – nakti un dienu, ziemu un vasaru – nodevība un nepārtrauktie čekistu un «istrebiķeļu» uzbrukumi retināja mežinieku rindas. Mūsu vidū viņu vairs tikai daži.
Jautājumu Mikalīnai bija daudz, un gandrīz 95 gadus nodzīvojušās «meža meitas» stāstījums aizrāva ar tiešumu, pat ar dažu humora pavedienu. Vaicāta par svētku svinēšanu dramatiskajos meža ap-stākļos un mūžīgās bailēs, Mikiņa (kā viņu sauc paziņas un draugi), brīdi padomājusi, asarām acīs atbildēja – es pateikšu, kā. Un viņas gadiem neparasti tīri, muzikāli precīzi līdz pēdējai notij Kaija (segvārds) nodziedāja «Dievs, svētī Latviju!». Ciemiņu acis savalga, un pār vaigiem neslēptas ritēja asaras. Pēc tam aizkustinājuma piesātināts klusums…
Pēc divu stundu sarunas atvadoties, jaunie cilvēki solīja Mikiņai sargāt mūsu Latviju jebkuros apstākļos. Skanēja tas neviltoti un no sirds.
Janvāra nogalē Mikalīnu pārsteidzis vēl kāds negaidīts ciemiņš no Dāviņu pagasta – ar saldumiem un ziedojumu. Viņu ļoti iespaidojusi nesen izlasītā grāmata «Meža meitas», un, uzzinājis, ka viena no divpadsmit stiprajām sievietēm Mikalīna mīt pansionātā Bauskā, nolēmis viņu apciemot un pateikt paldies par deviņus gadus ilgo un beigu beigās bezcerīgo cīņu pret okupantiem, par Latviju. Ar noslēgumu Vorkutas lēģerī… Bet no mūža atšķeltie gadi nebija veltīgi upurēti – Kaija sagaidīja brīvību savai valstij, tās himnai un karogam.
