Nesen saņemtā apsveikuma kartītē bija rakstīts: «Ziemā vasaru paturiet prātā!» Mēs visi to klusībā darām, taču vienmēr priecājamies par mudinājumu domās atgriezties siltumā un mirdzošā gaismā.
Nesen saņemtā apsveikuma kartītē bija rakstīts: “Ziemā vasaru paturiet prātā!” Mēs visi to klusībā darām, taču vienmēr priecājamies par mudinājumu domās atgriezties siltumā un mirdzošā gaismā. It kā gads sastāvētu tikai no divām daļām – vasaras un ziemas. Tie starpposmi, ko dēvējam par rudeni un pavasari, nešķiet tik svarīgi.
Ja gadalaikus varētu ietvert filosofijas kategorijās, tad vasara asociētos ar skaisto un labo. Ziema ir skarba. Tā ierobežo mūsu alkas pēc brīvības un gaismas. Ziemā ir vairāk jādomā. Arī par aizejošo gadu. Par cilvēkiem, kuru veidolus, domas un attieksmi glabā mūsu atmiņu “reģistrs”.
Šovasar Dziesmu svētkos iepazinos ar simpātisku un dzīvesgudru sievieti. Viņas gadu skaits jau ir iesliecies astotajā desmitā. Nejauši sastaptā Rīgas senioru koru “Sudrabotā gaisma” un “Atvasara” dziedātāja labprāt piekrita intervijai. Runājām par tautastērpiem, dziedāšanu, svētku iespaidiem. Vēlāk, kā biju solījusi, aizsūtīju viņai publikāciju “Bauskas Dzīvē”.
Jau bija dziļš rudens, kad atvēru vēstuli ar nepazīstamu rokrakstu. Tas izrādījās apsveikums vārdadienā. Aizkustinoši un sirsnīgi vārdi, laba vēlējumi un īss ikdienas gaitu apraksts. “Domās joprojām kavējos vasarā – Dziesmu svētkos,” rakstīja koriste. Šis notikums ir viņas gada “vertikāle”, garīgais centrs. Tajā iekļauts katrs sastaptais cilvēks, rokasspiediens, skatiens, intonācija.
Tekstā nebija ne vārda par vientulību, pieticīgo iztiku, slimībām un grūtībām. Vienkāršie teikumi, ko rakstīja sieviete, izstaroja gaismu un rāmu mieru. Arī viņnedēļ pienākusī Ziemassvētku kartīte radīja līdzīgas izjūtas. Ievēroju, ar kādu nopietnību koriste izvēlas dzejas rindas. Man adresētajās vēstulēs viņa parasti citē Edvartu Virzu vai Vili Plūdoni – Zemgales dižākos autorus. Galvenais, ka ikviens uzmanības apliecinājums tiek atlīdzināts desmitkārt un no tīras sirds. Tādos brīžos šķiet, ka ir saņemta nepelnīta dāvana – apturēti vasaras mirkļi, pie kā ziemā sildīties. Tādi noteikti ir katram, vienīgi noslēpušies domu bezdibeņos. Gada nogale ir laiks, kad varam šos dārgumus pārlūkot.
Skaistais un labais nepakļaujas salīdzināšanai. Nav iespējams taču līdzīgos vārdos aprakstīt neaizmirstama ceļojuma iespaidus, tuva cilvēka balss intonāciju vai prieku par saules apmirdzētu loga rūti ziemas dienā. Šīs izjūtas vieno vasarīgs spirgtums. Gan tagad – decembra tumsā un drēgnumā, gan vēlāk – līdz pat nākamajai vasarai.
