Pirms neilga laika Brunavas skaistajā kapu kalniņā gūla atvadu ziedi uz Viļņa Auzāna – viena no valstī pazīstamākā reģionālā laikraksta «Bauskas Dzīve» žurnālistiem – kapavietas.
Pamana «vienkāršos» ļaudis
Vilnis mūsu atmiņā paliks kā Godavīrs un iedvesmas avots. Kas tad mūsu izpratnē ir Godavīrs? Tas ir tēvs, vīrs, kuram svarīgas ģimenes un mūsu tautas gara vērtības. Šo vērtību iemiesojumu Vilnī visspilgtāk varēja vērot, kad 2015. gada vasarā pie mums «Andrejmuižā» notika viņa dēla Kristapa kāzu svinības, mijot saktas ar mīļoto meiteni. Šīs svinības notika īstā senlatviešu garā, bez lētām, no svešām zemēm aizgūtām triviālām izdarībām. Cik lepns un laimīgs toreiz bija Vilnis, tērpies senlatviešu goda drēbēs! Un toreiz man nāca prātā, ka, lūk, – tas ir Godavīrs, kurš iemiesojis senču vērtības sevī un dēlā!
Tāpat, kā jau īstam godavīram pienākas, Vilnis prata aizraut un iedvesmot cilvēkus. Iespējams, ka tas saistīts ar viņa kā žurnālista un visas «Bauskas Dzīves» radošās komandas cīņas sparu un iedvesmojošo darbību, māku pamanīt ne tikai slavenības, bet arī mūs – «vienkāršos» ļaudis.
Lai runātu tālāk par iedvesmas nozīmi, nepieciešama maza atkāpe biogrāfijā.
Novērtē un iedvesmo
Kad 2000. gadā pēc reklāmas sludinājuma kopā ar Kārli iegādājāmies nolaistu muižas ēku, pārbūvētu fermas strādnieku vajadzībām, man bija 62, Kārlim – 58 gadi. Visapkārt – vidi degradējoši objekti, dadži pāri cilvēka augumam, atkritumu kalni, arī dzīvojamā māja ar nokvēpušām kopmītnes tipa istabām un tekošu jumtu. Bija nepieciešama milzīga drosme, spars un nepārtraukts mūsu čaklo palīgu darbs neskaitāmu stundu garumā, lai sakoptu šo aizlaisto un Dieva pamesto, bet kādreiz tik skaisto – Jātnieku dzimtas īpašumu. Un tad pienāk brīdis, kad spēki sāk izsīkt un rokas nolaisties. Kaut tu pats sev simtkārt atkārto: «Ja tu nevari – tu vēl mazliet vari!», tomēr jūti, ka nepieciešama palīdzība «no malas». Un šai palīdzībai nav jābūt obligāti fiziskai vai materiālai, bet svarīgi, ka tevi pamana, novērtē un iedvesmo.
Mūsu pirmā intervija notika 2014. gadā, kad tiku izvirzīta konkursam «Sakoptākā novada sēta». Pie mums ieradās divi braši vīri no «Bauskas Dzīves» – žurnālists Vilnis un foto vīrs Ivars. Biju satraukusies ne pa jokam – ko es rādīšu, ko stāstīšu, nekā jau tāda ievērības cienīga nav! Ir tik daudz skaistu sētu ar regulāriem stādījumiem un puķu dobēm, jauniem, naskiem saimniekiem. Bet tieši Vilnis man lika paraudzīties apkārt un saskatīt atšķirīgo no citām sētām – dabisko vidi visapkārt, laukakmeņu krāvumus, paegļus un silpurenes, mazās torņu akmens būves, uzteicot mani un Kārli kā mājas saimniekus, kuri viesus sagaida tautas tērpos un ar paceltu karogu mastā. Viņš bija pat pamanījis pastkasti, kas esot iederīga vidē. Tas bija iedvesmojoši un deva spēku un apņemšanos, ka varam vēl labāk un radošāk.
Dzīvīgums un rosība
Iespējams, ka tas bija sākums, lai atjaunotu dzīvību un radītu sakoptu vidi pamestajā pierobežas nostūrī. Tagad dadžu vietā skaisti kuplojas druvas, ko apsaimnieko čaklā zemniece Rasma ar savu ģimeni. Lielā ceļa malā no gruvešiem cēlies vēl viens Jātnieku dzimtas īpašums – «Mazā muiža» –, kur apskatei izvietota vēsturisko tērpu kolekcija un radošā darbnīca. Mūsmājās bieži viesi ir tautā iemīļoti mākslinieki – dzejnieces Kornēlija Apškrūma, Rasma Urtāne, mūziķis Reinis Galenieks, Latvijas Mūzikas akadēmijas jaunie censoņi Marija Adijāne un Edvīns Latkovskis u. c. Tāpat pie mums ciemojušies vairāki sieviešu un pensionāru klubiņi. Manu cepto lauku olu torti bija ieradušies baudīt pat viesi no kaimiņzemes Lietuvas un Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere.
Šis dzīvīgums un rosība Grenctāles pierobežā ir radušies, lielā mērā pateicoties Vilnim un «Bauskas Dzīves» radošajai komandai, kas rada, dara, iedvesmo.
«Andrejmuižas» himna ir «Tur, kur ozoli zaļo zemzari». Šīs dziesmas ieskaņā ir vārdi: «tur, kur ozoli zaļo zemzari, tur, kur vīri stāv – nāves nebaidās…» Vilnis noteikti ir starp šiem vīriem…
