Vecumniekos pie Jaunā ezera pavasara saulgriežos, 20. martā, pulciņš uzņēmīgāko ļaužu kopā ar Bārbeles folkloras kopu «Tīrums» rīta agrumā sagaidīja ausmu.
Vērot saullēktu plkst. 6.25 traucēja pelēkie mākoņi, taču pēc kārtīgas izšūpošanās un citiem Lielās dienas rituāliem austrumu pusē starp priežu stāviem varēja sveikt arī spožo sauli.
Tā dēvētajā Meteņu kalniņā pie ugunskura ar dziesmām «Spīdi nu, saulīte!», «Spīguļo, saulīt!» un šaustīšanos ar pūpolu zariem, kas saistās ar seniem priekšstatiem par dzīvības rīksti un tās auglību veicinošo spēku, tika sagaidīta Lielā diena. Dainās šo svētku apzīmēšanai lietots arī nosaukums Lieldiena vai Lieldienas, ar to akcentējot, ka no šī brīža diena kļūst «lielāka» par nakti.
Saskaņā ar latviešu tautas tradīcijām šo notikumu – pavasara vienādības jeb gaismas kulminācijas sākumu – svin ar īpašiem rituāliem. Arī Vecumniekos bija gan mutes mazgāšana pret rītiem «tekošā» ezera ūdenī, ko no māla krūkas laipni dalīja «Tīruma» vadītājs Raimonds Vimba, gan dzērveņu ēšana, uz ko mudināja folkloras kopas mākslinieciskā vadītāja Irita Vimba. Meitas ar krāsainiem dzīpariem, pūpoliem un izplaucētiem zariņiem rotāja augstu kārtās šūpoles, savukārt puiši aicināja kārtīgi izšūpoties, lai labi padotos lopi, lini, lai nekostu odi un nenāktu miegs. Šūpoļu kārējs Renārs Manuilovs un citi neprecētie puiši meta olu pār šūpotņu kārti, lai izzīlētu, vai šogad paredzēts apņemt sievu.
Izrādot godu saules un dzīvības simbolam – olai – meitas un sievas dalījās olu krāsošanas receptēs, atklājot, ka toni var iegūt, izmantojot melleņu ievārījumu, sarkano un dzelteno sīpolu mizas, zilo kāpostu lapas, strutenes, kumelītes u. c. Katrs pārbaudīja olu stiprumu, un tās, kas «kaujās» palika zaudētājos, gardi notiesāja. Bija sarūpēta arī tēja un cienasts.
Šī ir otrā reize, kad Vecumniekos pie Jaunā ezera tiek ievibrēti pavasara saulgrieži.
Vita Vēvere arī pērn bija klāt Lielās dienas sagaidīšanā. «Bauskas Dzīvei» viņa atzina, ka tas ir izaicinājums drosmīgajiem, kuri ir ar mieru agri mosties, lai šo īpašo rītu sāktu citādāk. «Maģiska sajūta un pavisam cits cēliens dienai. Pagājušajā gadā pēc saules sagaidīšanas šeit diena šķita tik viegla. Skaidri zināju, ka šogad arī te būšu,» viņa sacīja.
«Man šis ir laiks, kad daba iedod līdzsvaru, stabilitāti, kad var apcerēt jaunā sākumu. Tūlīt darbs dzīs darbu, būs jāspēj tikt līdzi dabas atmodai un straujajam ikdienas ritmam,» atklāj Eleonora Maisaka no Skaistkalnes, «Tīruma» dalībniece. Viņa labprāt iesaistās šādos rituālos, jo «ir interesanti kopā ar domubiedriem kopt tautas tradīcijas».
Irita Vimba jokoja, ka nākamgad – trešajā reizē – saule jau zinās, ka «viņai te jālec» un, pavasara saulgriežu rītam austot, pie apvāršņa parādīsies uzreiz. Gaidītājiem gan esot jābūt daudz kuplākā pulkā, katram jāņem līdzi vismaz vēl divi trīs, ar ko kopā šūpoties, knaulēties un «pērienu» baudīt.
20. martā plkst. 23.58 Latvijā sākās astronomiskais pavasaris, kad dienas kļūst garākas par naktīm.
