Jau dažas dienas nodzīvotas jaunā pavasarī. Ir sācies gadalaiks, kuru dažkārt mēdz uzskatīt par daudzsološāku salīdzinājumā ar pārējiem.
Jau dažas dienas nodzīvotas jaunā pavasarī. Ir sācies gadalaiks, kuru dažkārt mēdz uzskatīt par daudzsološāku salīdzinājumā ar pārējiem. Pavasaris ir arī dvēseliskas un miesiskas attīrīšanās laiks.
Jau dzirdēta dzērves balss – lai arī sērīga, tai tagad ir citādāka noskaņa nekā rudenī. Padebešos, kā vienmēr grūti samanāms, jau vītero cīrulis. Jautri svilpo zīlīte. Viņa zina – ziemai ir jāaiziet. Pat zem sniega ir sākusies rosība. Visa dzīvā radība mostas jaunam cēlienam, vasarai. Laikam jau tikai mazpilsētu un lauku iedzīvotājiem ir priekšrocība būt tuvāk un vērot šo atmodu, sajust tikai pavasarim zīmīgās smaržas, dzirdēt tikai pavasarī dzirdamās skaņas. Jā, arī izbaudīt tikai šim gadalaikam raksturīgās izjūtas. Saprast, ko nozīmē būt šeit, mājās.
Atmodas laiks dabā latviešu tautai saistās ar vairākiem sāpīgiem vēsturiskiem notikumiem. Tāds ir arī 25. marts. Piederu pie paaudzes, kas nav piedzīvojusi tā laika šausmas un ciešanas. Taču, klausoties atmiņu stāstījumus, prātā strāvo vārds – mājas.
Latvietim ir grūti izprast gājputnus, kam daba liek rudeņos kārtoties kāsī un lidot uz siltām zemēm, bet pavasarī atgriezties atpakaļ. Atliek pavasarī apstāties bērzu birztalā vai priežu silā, ieklausīties cīruļa dziesmā un strautiņu čalās, ievilkt dziļi krūtīs gaisu un… tad vairs nav šaubu par to, kur ir tavas mājas, kur ir tavas siltās zemes. Tā nav tikai romantika. Tās ir stipruma zāles, kuras nav jāpasūta aptiekā, nav jāpērk par dārgu naudu. Šīs zāles māju sajūtas stiprināšanai ir iebaudāmas un ieteicamas ikvienam jebkurā laikā un neierobežotā daudzumā.
Doma par mājām lika atgriezties dzimtenē tiem, kuri bija izkliedēti Sibīrijas plašumos. Viņi pameta jau iekoptās saimniecības, iedzīvi un atgriezās, lai atkal sāktu visu no gala. Dažs krieviņš tur, Sibīrijā, nevarējis vien nobrīnīties – kaimiņš latvietis pamet savu «hatu», kāpj vilcienā un dodas turp, no kurienes nācis.
Mājas nav mājas, ja tajās nav kārtīga saimnieka. Žēl, ka mūsu kopējo māju – Latvijas – saimnieki pēdējā laikā ar saviem darbiem un runām ir tautai likuši sarkt viņu vietā. «Lielā» Viļa daiļrunība vairākkārt jau robežojusies ar klaju cinismu, bet mainīgā nostāja ir samulsinājusi pat dažu labu premjera «ierindas biedru». Savukārt Valsts prezidents savas valdīšanas novakarē ir licis noprast, ka viņš nav vīrs ar stingru mugurkaulu. Pirms dažiem gadiem viņš vēl uzdrīkstējās Brāļu kapos, godinot kritušos leģionārus, nomesties celīšos, bet šopavasar 16. martu prezidents pavadīja saulainajā Grieķijā, aizbildinoties ar aizņemtību darba darīšanās.
Šis pavasaris ir daudzsološs arī politikā. 7. jūlijā beidzas prezidenta Gunta Ulmaņa otrais prezidentūras termiņš. Jācer, ka jaunais valsts galva kaut daļēji attaisnos tās cerības, ko izloloja tauta, pērn, oktobra sākumā, vēlot 7. Saeimu.
