Esmu uzturā sācis lietot ļoti maz gaļas, bet vairāk dārzeņu, salātus, un mani pārņem tik viegla sajūta.
«Esmu uzturā sācis lietot ļoti maz gaļas, bet vairāk dārzeņu, salātus, un mani pārņem tik viegla sajūta.
Pavasaris ir piemērotākais laiks, lai organismu «piepildītu» ar pieneņu lapām, mazajām nātrītēm un bērzu sulām. Ja to visu par lētu naudu nevar dabūt, tad jāskatās humora raidījumi, komēdijas un no sirds jāizsmejas,» tā šī laika izjūtas skaidro brīvmākslinieks Jānis Jarāns. Kopā ar viņu varēsim smiet šīs nedēļas nogalē, kad teātris «Kabata» Grenctāles kultūras namā izrādīs Mihaila Zadornova komēdiju «Pērku jūsu vīru».
Par ko ir šī izrāde?
– Lugā tēlotā situācija iespējama jebkurā ģimenē. Tas ir mīlestības trijstūris, attiecības, kuras autors šoreiz izskaidro ar krietnu devu humora un komisma. Ir jau tiesa, ka šādas situācijas ģimenēs nereti izvēršas par traģēdijām, bet var taču uz to paskatīties nenopietni.
Kāpēc šo attiecību atklāsmei esat izvēlējušies krievu satīriķa Mihaila Zadornova darbu?
– Autors pats šo lugu piedāvāja burvīgajai aktrisei Aīdai Ozoliņai, kurai pēc tam ilgu laiku nācās meklēt teātri, kas izrādi sagatavotu. Tajā spēlē Zane Daudziņa, kuru pazīst kā aktiera Viļa Daudziņa sievu. Pēc šīs izrādes noskatīšanās daudzi noteikti sacīs citādāk – Vilis Daudziņš? Ā, tās talantīgās aktrises Zanes Daudziņas vīrs!
Vai autors ir redzējis jūsu iestudējumu?
– Luga ir uzvesta daudzās pasaules valstīs, ar to viesizrādēs Rīgā bijis kāds Maskavas teātris. Kad mēs izrādi noskatījāmies, sapratām, ka mūsu versija ir veiksmīgāka. «Šis iestudējums ir tuvu tam, kādu es gribētu savu lugu redzēt,» atzina autors, kad pēc izrādes visi ļoti satraukušies gaidījām viņa vērtējumu. Šādus autora vārdus aktierim ir ļoti patīkami dzirdēt.
Kas jūs vairāk esat – aktieris vai joku plēsējs?
– 18 gadu strādāju Dailes teātrī, pirmā lielā loma bija Andreja Dripes lugā «Pēdējā barjera». Kāds varbūt vēl atceras šo iestudējumu. Skaista loma bija kopā ar Arturu Dimiteru izrādē «Karalis un viņa ģērbējs». Kad aizgāju no Dailes, ir nācies spēlēt vai uz visām Latvijas teātru skatuvēm. Brīvmāksliniekam ir izvēles iespēja piekrist tām lomām, kuras pašam tīkamas.
Bet ar joku taisīšanu nav nemaz tik viegli. Senāk humora raidījums tapa reizi mēnesī, tagad «Piektdieņus» redz katru nedēļu. Ja trešā daļa raidījuma šķiet patiesi smieklīga, tad tas ir labs rādītājs.
Spēlējot uz skatuves, aktierim gandarījumu sagādā skatītāju reakcija, aplausi, ziedi. Kā tas ir, veidojot televīzijas ierakstu?
– Publikas pietrūkst, bet gandarījuma brīžu nav maz. Priecājamies, ja ar kolēģiem veidojas interesanta saspēle. Ir reizes, kad operators met kameru malā, sacīdams, ka no smiekliem viņš nespējot filmēt. Patīkami ir, kad uz ielas pienāk klāt un pasaka ko jauku par mūsu raidījumu.
«Piektdieņi» jokus plēš Zviedrijā, Alpos, Ņujorkā. Vai komisku atgadījumu, ko apspēlēt, nav tepat Latvijā: Bauskā, Krāslavā, Rojā?
– Vispirms jau jāatzīst, – ir ļoti patīkami, ka mums ir tādi labvēļi, kuri rod iespēju braukt un filmēt citur pasaulē. Ar vietējiem jokiem ir tā – vai skatītāju Daugavpilī tik ļoti interesēs kāds neizdarīgs Talsu vai Ainažu Domes darbonis. Lai vietējie «aktīvisti» neskumst, – no 12. maija «Piektdieņi» dosies koncerttūrē pa visu Latviju, būsim arī Bauskā, tad jau kāds jūsējais dabūs trūkties.
Kāpēc publika vairāk smejas tad, ja vīrietis pārģērbjas par sievieti, bet mazāk, ja sievietes ietērpjas vīriešu drānās?
– Tas laikam no dabas tā iekārtots. Vīrietis jau pēc uzbūves ir tāds robusts, arājs, sargs un kārtības nodrošinātājs. Kad nu tādu kantainu, bargu veci pārtaisa par maigu, klīrīgu un trauslu būtni, kā lai nesmejas. Ja lauvam pieliek gazeles smalkās kājiņas, tas taču ir komiski. Vīrieši īstenībā ir sievietes: kaprīzi, niķīgi, ātri aizvainojas. Daba viņiem ir sievišķīga, tikai forma tāda – plecīga, muskuļota.
Kāpēc cilvēki joprojām nāk skatīties uz jūsu Mildiņu, Skaidrīti?
– Laikam jau viņi zina, ka varēs labi atpūsties, no sirds izsmieties. Katram tomēr jādara tas darbs, ko viņš prot. Ja esi radīts rakt zemi, tad nekāp ar lāpstu tribīnē un netēlo ministru.
