Likvertenu sila sakopšanas talkā bija divējas izjūtas. Visupirms prieks, ka Bauskas 1. vidusskolas meitenes un zēni bez skubināšanas metās mežā un vāca maisos pašas neiedomājamākās lietas.
Likvertenu sila sakopšanas talkā bija divējas izjūtas. Visupirms prieks, ka Bauskas 1. vidusskolas meitenes un zēni bez skubināšanas metās mežā un vāca maisos pašas neiedomājamākās lietas. Valsts akciju sabiedrības “Latvijas Valsts meži” Vidusdaugavas mežsaimniecības Bauskas iecirkņa darbinieki talciniekiem bija sagādājuši ekipējumu – cimdus un maisus. Viss notiekošais neizskatījās pēc ārišķīgām izdarībām, bet liecināja par vēlēšanos sakopt mežu. Patiešām, bija daudz ko savākt.
Jautu meža darbinieku gribu virzīt lietas, lai zaļajās takās neveidotos izgāztuve. Mārtiņš Krūmiņš, Vidusdaugavas mežsaimniecības izpilddirektors, bija ieradies no Jēkabpils. Viņš runāja arī par Skaistkalnes pašvaldības interesi un atbalstu, uzturot kārtību mežā, kas atrodas apdzīvotas vietas tuvumā. Vērtējot situāciju Likvertenos, sprieda, kā šeit rīkoties. Diemžēl tas notika bez vietējās pašvaldības pārstāvja klātbūtnes. Talkas dienā nemanīju nevienu no pagasta amatpersonām vai tuvējās skolas. Tas tomēr bija svarīgi – iegūt nepastarpinātu informāciju par 131 hektāru meža, kas atrodas pagasta teritorijā. Pašvaldības priekšsēdētājs Juris Cielavs pirms tam man sacīja, ka pagasta triju skolu audzēkņi sakopšot ceļa malas. Lai nu tā, bet vai tiešām baušķeniekiem vieniem jāgādā par kārtību mežā, kas atrodas Vecsaules pagasta teritorijā? Neviens atkritumu izgāzējs aiz rokas nav pieķerts, bet vaina, manuprāt, ir jādala gan vecsauliešiem, gan baušķeniekiem, arī Likvertenu dārziņu izmantotājiem.
Kad nonācām pie nacisma terora upuru apbedījuma vietas, jutos vēl neērtāk. Sadzeltējušas zāles stiebri bija kā atgādinājums par pagājušā gada vasaru. Diemžēl nav, kas cītīgi aprūpē šo piemiņas stūrīti. No flīzēm veidotais celiņš arī aizaug, vairākas plātnes jau izņemtas. Lietpratēji sprieda – varbūt novākt flīzes un visu apsēt ar zāli. Kas to darīs? Patlaban izskatās, ka pašvaldība, kas ir galvenā atbildīgā par kapsētām, nav gādājusi, lai apbedījuma vieta izskatītos kulturāli. Prātoju – pavisam netālu atrodas vietējā pamatskola, arī tās audzēkņi varētu rūpēties par kārtību piemiņas vietā. Vai sakoptai jābūt tikai mācību iestādes tuvējai apkārtnei?
Bet nepatīkamās emocijas ar to vēl nebeidzās. Kad no atkritumu kaudzes tika pacelta kādreiz rajonā labi pazīstama sabiedriska darbinieka ar zeltītiem burtiem drukāta vizītkarte, atlika vien klusēt. Ar smagu sirdi domāju – vai tuviniekiem būtu tik grūti mazās lapiņas sadedzināt, nevis ļaut, lai vējš tās izdzenā meža takās. Ar nožēlu bija jāsecina – labi, ka ir ziemas mēneši, kad visu pārklāj balts sniegs un nekas nav redzams.
