Par notikumiem Bauskā veselu gadu vēstījām laikraksta trešdienu numuros. Daudz ir uzrakstīts, taču pētniecības darbu ar kolēģi R. Ābelnieku turpināsim. Šoreiz aicinām ielūkoties gluži nesenā pagātnē.
Par notikumiem Bauskā veselu gadu vēstījām laikraksta trešdienu numuros. Daudz ir uzrakstīts, taču pētniecības darbu ar kolēģi R. Ābelnieku turpināsim. Šoreiz aicinām ielūkoties gluži nesenā pagātnē.
Uz Lietuvu pēc desām
Dzīvi 60. – 80. gados bija pārņēmusi sociālistiskā reālisma rutīna. Padomju vara bija nostiprinājusies, kas nozīmēja melu un izlikšanās laiku, jo īpaši 70. gados. Padomju cilvēka darbs bija saistīts ar kolektīvu sociālistisko sacensību plānu izpildīšanā un pārpildīšanā, kam sekoja pirmrindnieku cildināšana. Ikdienā, tāpat kā šodien, bija jāpielāgojas apstākļiem. Katrs dzīvoja, kā prata.
Var minēt 80. gadu «ekskursijas» uz kaimiņrepublikas Lietuvas pilsētām Biržiem, Pasvali un Panevēžu pēc desām, jo šis pārtikas produkts Bauskas veikalos bija deficīts. Nebraukt nozīmēja ierobežot šī produkta lietošanu uzturā vai arī īstenot «blatu» jeb pazīšanos vietējā gaļas bodē, kas atradās tagadējā veikala «Bizo» telpās. Preču pieveduma dienās viena rinda veidojās Plūdoņa ielā, bet otra – «blatņiku rinda» – pie sētas durvīm pagalmā.
Mācēt dzīvot un pielāgoties
Iedzīvotāju ikdiena bija regulārs preču deficīts. Trūka bērnu zeķbikšu, sadzīves tehnikas, modinātājpulksteņu u. c. Interesanta bija 70. gados kādu laiku pastāvošā degvielas talonu sistēma. Proti, degvielu uzpildes stacijā varēja iegādāties tikai tad, ja iepriekš pilsētas maizes veikalā (tag. veikala «Mans auto» telpās Rīgas ielā), audumu veikalā (tag. apavu veikalā Kalna ielā) vai arī kultūrpreču veikalā (pašreizējā namā Rātslaukumā, kur pirms dažiem gadiem atradās šobrīd bankrotējusī «Banka Baltija») bija iegādāti degvielas taloni. Darba laiks šiem veikaliem bija līdz pulksten 19 vai 20. Tiem bija arī pusdienas pārtraukums – viena stunda dienas vidū –, neregulāras un iepriekš neprognozējamas preču pieņemšanas, kad, protams, veikalu durvis bija slēgtas.
Pielāgošanās augstākā māksla bija princips – mācēt dzīvot. Pārnest šo to mājās no uzņēmuma, ņemt kukuļus, kā to līdz pieķeršanai 1985. gadā bija darījis Bauskas rajona Tautas tiesas priekšsēdētājs. Apgādāties ar pazīšanos jeb «blatu« veikalos, audzēt puķes pārdošanai Starptautiskās sieviešu dienas (8. marta) priekšvakarā. Krāt naudu, piemēram, lai iegādātos automašīnu – moskviču, zaporožecu vai žigulīti –, kas Bauskā pirmo reizi parādījās 1971. gadā. Pārvietošanās ar automašīnu «Volga» nozīmēja kaut ko vairāk par ierindas pilsoni. Ar tām brauca galvenokārt partijas un komjaunatnes nomenklatūras darbinieki. Viņiem kopā ar citiem pilsētas un rajona iestāžu vadītājiem arī tirdzniecības sektorā bija paredzēta tā saucamā sadales sistēma. Bauskas rajona Patērētāju biedrības kantoris šiem cilvēkiem sadalīja sevišķo deficītu – importa preces (kurpes, apģērbu, sadzīves tehniku u. tml.).
Asfalts un dzelzsbetona konstrukcijas
Bauskā 60. – 80. gados dzīvoja vidēji apmēram astoņi tūkstoši iedzīvotāju, kuri bija nodarbināti pārsvarā lauksaimniecības produktu pārstrādē, apkalpojošā, būvniecības un transporta nozarē. Jauns vaibsts pilsētas «sejā» bija bruģēto ielu asfaltēšana, vecās koka apbūves likvidēšana pilsētas vēsturiskajā centrā un dzīvojamo namu kvartālu veidošana kādreizējās pilsētas pļavās. Tika uzceltas vairākas sabiedriskas nozīmes ēkas – autoosta, kafejnīca «Mūsa», restorāns «Pilskalns», universālveikals, 2. vidusskolas ēka, 1. vidusskolas jaunais korpuss, pasta un telefonu centrāles ēka, viesnīca, veikali un sadzīves pakalpojumu kombināta iestāžu ēkas.
Pēc «Sojuzdorprojekt» Minskas filiālē 60. gados izstrādātā tilta projekta pār Mēmeli sākās tā īstenošana, un Bauska ieguva monolītu dzelzsbetona konstrukciju tiltu. Monumentālisms dzelzsbetona konstrukcijās bija raksturīgs tā laika celtniecībai. Uzskatāmi tas redzams pilsētas daudzdzīvokļu namu kvartālā.
Antikultūras modrie sargi
Padomju iekārtas antikultūras fenomens bija cenzūra. Arī Bauskā tai bija pakļauts viss publiskais sektors – bibliotēkas, muzejs, laikraksts «Komunisma Ceļš», pilsētas tipogrāfija, kā arī kultūras sarīkojumi (to programmas). Cenzora «modrās acs» klātbūtne bija labi jūtama vietējā presē, kur arvien vairāk 60. un 70. gados sāka dominēt noteiktas, neko neizsakošas standartfrāzes un rakstu shēmas ar minimālu informācijas apjomu par norisēm sabiedrībā. Pat militārpersonu (iekšlietu struktūru darbinieku, kara komisariāta darbinieku) dienesta pakāpes un iedzīvotāju skaita statistika bija valsts noslēpums.
Amatpersonām, kuras bija atbildīgas par publiskās informācijas jomu – laikraksta redaktoram, bibliotēku vadītājiem, muzeja vadītājam, tipogrāfijas vadītājam, publisko pasākumu organizētājiem u. tml. – bija jāseko līdzi Galvenās literatūras pārvaldes sīko instrukciju un īpašo rīkojumu ievērošanai. Atklātībā drīkstēja parādīties pastāvošajai varai vēlama, noteiktas ievirzes publiska informācija.
Cenzūras darbības pārskatos minēts, ka 60. gados izdevies pabeigt Bauskas bibliotēku fondu tīrīšanu no nevēlamās literatūras un fondi sakārtoti. Cenzoru pārmetumus uzklausīja Bauskas muzeja vadība, jo iekārtotās ekspozīcijas par novada vēsturi, par sociālisma celtniecību un kolhozu vēsturi esot veidotas nepieņemami. Latviešu tautas pagātne tajās rādīta atrauti no krievu tautas vēstures.
Cenzūras instrukciju neievērošanas gadījumos nepatikšanas bija garantētas. Piemēram, Bauskas rajona cenzors 60. gados regulāri aizrādīja Bauskas tipogrāfijas vadībai par nolaidību, ka gatavie produkcijas paraugi netiek sūtīti tā saucamai produkcijas pēckontrolei. Sākās lietas noskaidrošana, kas draudēja beigties ar tipogrāfijas vadības maiņu.
Mākslinieki nepakļaujas ietekmēm
Kaut gan pastāvēja cenzūra, var runāt par atsevišķām spilgtām kultūras parādībām. Noteikti jāmin Bauskas teātra trupa, kas jau 1959. gadā bija saņēmusi tolaik augstāko vērtējumu – Tautas teātra nosaukumu. Īpaši vēlos akcentēt 60. gados iestudēto I. Kalmana opereti «Silva» (galvenajās lomās bija baušķenieki Valija Ramane un Harijs Ronis). Šajā laikā tā tikusi spēlēta 85 reizes. Tāda bija publikas atsaucība gan pilsētā, gan rajonā, arī Rīgā un citur Latvijā.
Tautas lietišķās mākslas studijā tās vadītāja Milda Skane un vairāk nekā 50 dalībnieču uzturēja kaucmindiešu garu Zemgales etnogrāfisko tradīciju izkopšanā. 80. gados Bauskā un Latvijā popularitāti ieguva vokāli instrumentālais ansamblis «Dālderi». Slavu ansamblim atnesa komponista Edvīna Zariņa sacerētā dziesma «Dzeltenie aizkari» un Raimonda Paula mūzikls «Nāc pie puikām!».
