Gleznotājas novadnieces Īras Rozentāles personālizstāde «Mājupceļš. Studijas» atklāj viņas talanta negaidītus rakursus. Ekspozīciju līdz 1. decembrim var aplūkot Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā.
Gleznotājas novadnieces Īras Rozentāles personālizstāde “Mājupceļš. Studijas” atklāj viņas talanta negaidītus rakursus. Ekspozīciju līdz 1. decembrim var aplūkot Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā.
Uz izstādi – divatā
Daiļrades agrīnajā periodā Īra tika uzskatīta par abstrakcionisti, jo viņas gleznām bija raksturīgs bezpriekšmetiskums. Patiesībā īstu abstrakcionismu var ieraudzīt Rietumeiropā un Amerikā, jo latviešu mākslinieku darbos, pat ja viņi glezno ļoti nosacīti, vienalga ir jūtams tēlains vēstījums.
Jaunajā izstādē ir daudz reālistisku ainavu un ziedu gleznojumu, ar ko māksliniece sākusi aizrauties tikai šovasar. Savukārt Svitenes rāmās ainavas šķiet ļoti personiskas un atklāj autores piederību dzimtajai vietai.
Ekspozīciju aplūkojam kopā ar Baibu Šulci – pilsētas muzeja direktori un Īras Rozentāles mākslas cienītāju. Viņa pazīst gleznotāju vairāk nekā desmit gadu. Ar Baibu vienojamies par izstādes analīzes noteikumiem. Tie ir pavisam vienkārši: atklājums, pārsteigums un glezna, pie kuras visilgāk gribas kavēties.
Dāvanā saņem ainavas
Vispirms Baiba apstājas pie 2000. gadā gleznotā triptiha “Spārni”, kurā viegli atpazīstams Rīgas pareizticīgo katedrāles siluets: “Šis darbs man šķiet vispārsteidzošākais. Tas ir ļoti īpatnējs, Īrai neraksturīgs. Glezna manī rada ļoti gaišu un pacilājošu noskaņu. Esmu ievērojusi, ka pie triptiha ilgi kavējas vairāki apmeklētāji.” Par atklājumu Baiba uzskata divas Bauskas studijas: Mēmeles tiltu ar pilsētas panorāmu fonā un vasaras gaismas apmirdzēto Rīgas un Pasta ielas stūri.
Šo gleznu pirmo reizi muzeja direktore ieraudzījusi Bauskas jubilejai veltītā novadnieku izstādē, ko septembrī varēja aplūkot salonā “Meistars Gothards”. Viņa ilgi stāvējusi un domājusi, ka darbu vajadzētu iegādāties muzeja gleznu kolekcijai. “Šķietami nepretenciozajā gleznā atklājas mūsu pilsētas īpašais kolorīts. Tas ir netverams, bet ļoti izjūtams,” vērtē Bauskas patriote. Īras Rozentāles izstādes atklāšanā noticis brīnums. Māksliniece paziņojusi, ka trīs gleznas nolēmusi dāvināt muzejam. Divas no tām ir Bauskas studijas.
Jāņu nakts plīvurs
Gluži negaidīti Baiba apstājas pie 1998. gadā gleznotā darba “24. jūnija nakts Piņķos”: “Dīvaini suģestējoša glezna. Nekad neesmu bijusi Piņķos, nezinu, kā tur izskatās, bet uz darbu varētu lūkoties stundām ilgi. Kaut ko līdzīgu Jāņu naktī šogad piedzīvoju citā Latvijas malā – Stāmerienā. Iluzorais mākslas darbs un Jāņu nakts vērojums manī saplūst vienotā mākslas tēlā.”
Kad vērtēšanai ir pienākusi mana kārta, vispirms dodos pie kompozīcijas “Jāņu peonija”, kas gleznota šovasar. Izmeklēts kolorīts, ko izstaro mirdzoši pelēku, baltu un viegli sārtenu toņu salikums. Tas raisa asociācijas ar ķīniešu gleznošanas virtuozākajiem paraugiem. Atceros sarunu ar Īru Rozentāli. Viņa stāstīja, ka ik gadu Jāņos uzgleznojot vienu ziedu. Katrai kompozīcijai esot atšķirīgs enerģētisks starojums. Nav divu vienādu ziedu, tāpat kā nav identisku Jāņu nakts noskaņu.
Krāsu spēles
Mani vienmēr ir sajūsminājusi bezpriekšmetiskā māksla, tāpēc Īras Rozentāles glezna “Debesis” šķiet pārsteidzoša. Draugu mājā jūrmalciemā veidotā kompozīcija atklāj autores – apbrīnojamas koloristes – talantu. Turpat eksponēta arī “Melngalvju nama madonna” – neparasts, ārkārtīgi izteiksmīgs darbs. Protams, nespēju paiet garām arī triptiham “Spārni”, kas man šķiet senās Bizantijas mākslas inspirēts. To pašu apgalvoja arī gleznas autore. Pie triptiha kādā izstādē reiz vēlējies fotografēties Latvijas Pareizticīgo baznīcas arhibīskaps. Māksliniecei tas esot bijis liels pārsteigums. Viņai šķitis, ka baznīca atzīst tikai kanoniskas svētgleznas.
Baiba Šulce teic, ka interese par novadnieces darbu ekspozīciju esot liela. Vairākas skolēnu grupas izstādē ierodoties ar uzdevumu lapām. Acīmredzot vizuālās mākslas un kultūras vēstures stundās viņiem ir jāraksta atsauksmes par redzēto. Ja mākslas darbu vērtēšanai drīkstētu izmantot sadzīves terminoloģiju, tad izstādes pirmais apzīmējums būtu “ļoti gaumīga”. Profesionāļu valodā tas skanētu mazliet citādi – perfekta, prasmīgi veidota kolekcija, kas atspoguļo latviešu glezniecības skolas labākās kvalitātes.
