Katru nedēļu nākas lasīt par pazudušiem, atstātiem vieniem, nepieskatītiem bērniem. Brīvdienās sevišķi daudz ir nomaldījušos mazuļu. Atpūtā pie jūras tēvs domājis, ka pieskata meitas rotaļas ūdenī, bet izrādījās, ka uzmanību bija pievērsis pavisam citam bērnam, bet savējo uzmeklēja vien ar glābēju palīdzību. Citā reizē piecgadīgs puika pats glābējiem paziņoja, ka ir pazaudējis vecākus.
Kādas pilsētas svētkos redzēju, kā maza meitenīte piegāja pie pašvaldības policista un, asarām birstot, lūdza atrast mammu. Meitene zināja tikai savu vārdu un uzvārdu, vecāku tālruņu numurus vēl nebija paguvusi iegaumēt.
Bērnu rotaļu laukumā attāla radiniece savu atvasi pazaudēja dažās sekundēs. Kamēr viņa maksāja par elektroautomobiļa īri, tikmēr mazais puika jau bija paguvis izstūrēt uz ielas un doties brīvsolī. Ar līdzcilvēku atbalstu bērnu gan ātri vien izdevās atrast. Māte vaimanāja, ka dēls tā nekad nav darījis, taču izrādās, ka dara gan.
Kas notiek mūsu sabiedrībā – vai vecāki kļuvuši izklaidīgāki, neuzmanīgāki, vienaldzīgāki, vai bērni – neprognozējamāki? Vai vecāki pārņemti ar savām vajadzībām, vai bērni tik ļoti mainījušies? Vai arī ziņu apmaiņa ir tik zibenīga, ka esam pārāk daudz informēti par katru gadījumu, kas, iespējams, agrāk gausākā informācijas apritē nemaz nenonāca līdz ziņu patērētāju ausīm?
Lai arī kā būtu, priecē, ka dažās pašvaldībās ir jūtams atbalsts no vietējo kārtībsargu puses. Piemēram, Jelgavā atliek tik bērnam paiet dažus metrus nostāk no vecākiem, kad kārtībnieks klāt un vaicā, kur ir mamma un tētis. Pieaugušajiem nenāktu par sliktu bērnam kabatā ielikt vai uz aproces uzrakstīt vecāku telefona numuru. Tas nemainīs pazušanas faktu, tomēr drošāk – gan pašam bērnam, gan vecākiem. Vajadzētu arī uz visiem laikiem izskaust domu, ka «mans bērns nekad nepazūd». Brīvsolis gadās ikvienam, taču svarīgākais bērnu ātri sākt meklēt un laikus atrast.
