Doma atnāk skaļi un ātri, bet aizplūst tik nemanāmi, ka šķiet – domas vispār nav bijis. Kamēr domu pēta, tā jau sen ir pazudusi. Taču neviens to nepamana… Tas nav citāts no filozofu gudrību krātuvēm, bet 16 gadu veca, man labi pazīstama cilvēka uztveres uzplaiksnījums. Tik koncentrētā, dziļā formā, lai gan autoram, saprotams, nav dzīves pieredzes. Bet vai ar pieredzi mēs vienmēr veicinām attīstību – gan pašu, gan pilsoniskās nostājas pozīciju? Uzdrīkstos apgalvot, ka nē.
Gribu runāt par domām, kas jau sen ir pazudušas, bet neviens to nav pamanījis. Par cittautiešu, būsim godīgi, – krievvalodīgo – integrāciju Latvijas sabiedrībā. Cik brošūru, bukletu un dažādas nevajadzīgas «makulatūras» 90. gadu nogalē tika izdots par šo tematu! Protams, iesaistot Eiropas Savienības finansējumu. Tā bija veltīgi izšķiesta nauda, jo integrāciju ir neiespējami veicināt ar iespieddarbu palīdzību vai politisko partiju saukļiem. Savulaik skaļi un ātri atnākusī doma ir aizēnojusi skatu uz realitāti.
Jaunie krievu cilvēki, kuriem tagad ir 20 un mazliet vairāk gadu, kuri dzimuši un skolojušies Latvijā, jau sen ir integrējušies. Vismaz mana pieredze, apmeklējot Rīgā medicīnas un daudzas citas iestādes, arī draugu ģimenes, to pilnīgi skaidri pierāda. Šonedēļ vienā dienā man bija pat trīs tādas epizodes, kad, raugoties uz jauno cilvēku vārda, uzvārda un amata piespraudēm, brīnījos – cik ideāli krievu jaunieši runā latviski! Bez vismazākā akcenta, bez jebkādām niansēm, ka tā nav viņu dzimtā valoda. Es labi runāju krieviski, bet ne jau tā, kā viņi latviešu valodā. Līdzīgu novērojumu Rīgā man ir sakrājies desmitiem. Daži arī Daugavpilī, Liepājā. Nepamanot realitāti, joprojām spītīgi uzstājam, lai krievu vecpapi un omītes runātu latviski. Lai viņi dzīvo savu dzīvi – kā reiz sacīja mans kaimiņš!
