Cerībās uz valdības likumiem esmu vīlies, tādēļ pieticīgi gaidu tikai jaunu pavasari. Taču domas par sirdij tuvo Sūnu ciemu mani neatstāj.
Cerībās uz valdības likumiem esmu vīlies, tādēļ pieticīgi gaidu tikai jaunu pavasari. Taču domas par sirdij tuvo Sūnu ciemu mani neatstāj. Kas tikai pagājušā gada nogalē tur notika! Domāju, aiziešu aizsaulē, un cilvēki tā arī neuzzinās, kā viegli tikt pie bagātības, lai stāvus varētu iebraukt Eiropā.
Vienu dienu, gribēdams «uzprišināties» Ziemassvētkos, apmeklēju mūsu ciemata medpunktu. Lai gan turējos pretim ar abām rokām, dūšīgā feldšerīte mani izģērba. Kamēr cietu viņas taustīšanos ap manām kuslajām miesām, jutu, ka sāku mainīt ādas krāsu no gaiši rozā uz zilo. Runā, ka tā tagad nākusi modē, taču es sajutu vienīgi nežēlīgu aukstumu.
Aizgājis mājās, biju spiests ieņemt savas «zāles». Kaimiņš teica, ka mūsu priekšnieks pareizi rīkojas, taupīdams naudu medpunkta apkurei. Tā esot vispārēja tendence, – ja jau kaut ko taupīt, tad uz nabagu rēķina, jo viņi tāpat izmirs.
Mūsu pagastvecis demonstrē vienmēr, ka ir no valdības kārtas – kā gribu, tā daru! Tāpat bija arī ar otro glauno mašīnu, pret kuras pirkšanu iebilda pagasta lietu lēmēji. Es gan neticu, bet runā, ka autiņš esot pašvaldībai maksājis lielu naudu. Ar tādām mašīnām taču grēks grāvjus «pieķēzīt», – tikai projām taisnā ceļā uz Eiropu. «Kunga prātā» mūsu priekšnieks bija iedomājies ar jauno autiņu no mums aizlaisties, bet nelaimīgā kārtā trāpīja pašā grāvja dibenā. Kāds koks esot mēģinājis nobremzēt viņa lidojumu, bet pats dabūjis ciest. No sirds jutām līdzi mūsu «vadonim», kurš daudzkārt jau centies pacelties spārnos, bet vienmēr sāpīgi atsities pret zemi. Atkal pagasta nabadziņiem sava «tiesa» jāatlicina mašīnas remontam.
Noslēpumu pie mums ir daudz, un priekšnieks prot tos glabāt pat savā mājā. Un vēl – mazmeita man stāsta, ka bērnudārzā viņiem nedodot brokastis, lai priekšnieces tantes autiņš degvielas trūkuma dēļ neapstātos. Domāju, ka tik traki nemaz nav. Kurš kārtīgs cilvēks gan izlaidīs savu bērnu no mājas gluži tukšā dūšā! Galvenais, lai priekšniecei vienmēr būtu labs garastāvoklis un viņa mazāk bārtos.
Runā, ka mūsu priekšnieks, noslēpumus sargājot, paliekot arī tramīgs. Un tad viņš meklējot aizmiršanos – tādu, kas apreibina un «iegāž» grāvī.
