Tevi satiku uz taciņas. Tu nāci gar ziedošu ceriņu krūmu. Pēc smaida es pazinu Tevi.
Tevi satiku uz taciņas. Tu nāci gar ziedošu ceriņu krūmu. Pēc smaida es pazinu Tevi. Sacīju: «Sveiks, Janci!» Tu teici, ka Tev ir septiņi gadi un ļoti patīk ceriņu ziedi. Tad es jautāju: «Vai Tu zini kaut ko par papardes ziedu? Prasi vectēvam!»
Upes līcī es satiku Tevi. Draiskais vasaras vējš jauca Tavus matus… Pēc tiem es pazinu Tevi. Es teicu: «Sveiks, Jāni!» Tu teici, ka Tev patīk smaržainās kalmes, kas šajā upes līcī aug. Tad es jautāju: «Vai Tu zini kaut ko par papardes ziedu?» Bet Tu pasmējies un teici, ka nezini. «Pajautā to savam tēvam, viņš zina!» tā es.
Un stāvēju ilgi es ziedošā jūnija pļavā…
…Kur Tu esi, mans Jāni? Lūk, es dievnamā satiku Tevi. Un Tu raudzījies manī tik gaiši. Es pēc skatiena pazinu Tevi. Tavus matus ir skārusi salna. Tavā smaidā – viršu medus saldums un sūrums. Bet acīs vēl uguns, ko Jāņu naktī mēs kūrām…
Es galveno sapratu: mans Jāni, reiz tiksimies abi mēs mūžībā…
ZEMZĀLĪTE Iecavā
