«Svitenes parkā mūsu stādītie ozoli ir izauguši par īstiem milzeņiem,» saka baušķeniece Lija Kārkliņa.
«Svitenes parkā mūsu stādītie ozoli ir izauguši par īstiem milzeņiem,» saka baušķeniece Lija Kārkliņa.
Viņa ir Svitenes vidusskolas 1953. gada absolvente. Šogad paiet tieši 50 gadu kopš izlaiduma. 12. jūlijā kādreizējie skolas biedri rīkos tikšanos.
Pa vārtu apakšu
1949. gadā Lija pabeigusi Pilsrundāles pamatskolu un devusies uz Rīgu. «Iestājos Paula Stradiņa medicīnas māsu skolā. Noliku eksāmenus, dabūju stipendiju, bet man tur ļoti nepatika. Biju pavisam vēl bērns, pēc 7. klases, bet lielākajai daļai audzēkņu – 19 – 20 gadu, viņas kara laikā nebija varējušas mācīties. Pie jaunietēm uz kopmītni nāca kavalieri, jaunākās meitenes visādi tika nicinātas. Kādu vakaru vispirms koferīti izstūmu pa vārtu apakšu, pēc tam izlīdu pati un braucu uz staciju. Sagaidīju, kad puspiecos uz Eleju gāja vilciens, un braucu uz mājām. Mamma visu saprata un nebārās.
Svitenē, 14 kilometru no vietas, kur dzīvojām, tieši togad atvēra vidusskolu. Mācību gads jau bija sācies, bet skolēnus vēl uzņēma. Citi bija pēc izsūtījuma, citi no bēgļu gaitām, bijām dažādu vecumu. Klasēs – ap 40 bērnu, bet 1953. gadā vidusskolu beidzām tikai 22,» stāsta Lija Kārkliņa.
Laimīgākie brauc ar mazbānīti
Svitenes vidusskolā mācījušies bērni no Bērsteles, Rundāles, Sesavas, Elejas. Gandrīz visi ļoti nabadzīgi, ar vienu apģērba un apavu kārtu. Dzīvojuši internātā, lai varētu mācīties, vakaros aizdegtas petrolejas lampas. Sestdienās kājām gājuši 14 – 19 kilometru līdz mājām, bet svētdienas pēcpusdienā nākuši atpakaļ. Laimīgi bijuši tie, kuri varējuši braukt ar mazbānīti, bet arī līdz Jāņu kroga vai Bērsteles stacijai bijuši seši septiņi kilometri ejami. Reizēm, izprasījuši no fermas zirgu, kādam vecāki atbraukuši pakaļ, tad aizveduši arī kaimiņu bērnus.
Direktors toreiz bijis Jānis Līnis, kurš par audzēkņiem ļoti gādājis, galvenais, lai visi būtu paēduši. Kopgalda saimnieces vārījušas biezputras, piena zupas, nav trūcis arī kartupeļu. Saknes vecāki pieveduši, no mājām katrs mugursomā nesis, ko varējis, – speķi, taukus, maizi, kādu zaptes podu.
Internātā stipri kurinātas krāsnis. Reiz gadījies, ka šīberis aizšauts par ātru un bērni saindējušies ar tvana gāzi. Skolotāja nākusi modināt, bet, kurš cēlies, tas kritis. No Šķībā kroga izsaukts dakteris Ozoliņš. Stundas todien atceltas un visiem bijis jāstaigā pa parku. Nepatikšanas un palaidnības
Rudenī vidusskolēni uz vairākām dienām sūtīti raut cukurbietes, visbiežāk Vairogā, tagadējā Viesturu pagastā. Tur bijis daudz tukšu māju. Tajās talcinieki uz grīdas paklātos salmos izguldīti, kurinājuši krāsnis, žāvējuši mitros apģērbus un apavus.
Talkojot Lijas klase izdomājusi – dibināšot savu «kolchozu», to nosaukuši par «Vēso ķērienu», ievēlēti arī priekšnieki. Izdota sienas avīze «Pūkainā siekala». Skolēnu niekošanās uztverta kā pretvalstiska darbība. Pēc atgriešanās vidusskolā visi kratīti un pratināti, bet avīzes materiālus izdevies paslēpt, aizmetot aiz krāsns. Zēns, kurš politinformācijas laikā apzīmējis avīzē nodrukātu Staļina ģīmetni, divas dienas turēts apcietinājumā. Lielākās nepatikšanas vienmēr bijušas skolotājiem.
Nav iztikuši arī bez palaidnībām. Kāds zēns dabūjis papirosus, un tad nu visi, arī meitenes, lavījušies uz netālajām grantsbedrēm «paparaušu» dūmu pamēģināt.
Skolotāji kļūst par paraugu
Lija Kārkliņa ar sirsnību atceras savus skolotājus, augsti kvalificētus un labus pedagogus, iejūtīgus cilvēkus, kuri audzēkņiem reizēm bijuši vecāku vietā. Viņa piemin Helēnu Ņesterovu-Smetaņinu, Ēriku Rēci, Regīnu Resno, Annu Opincāni, Veru Ozoliņu un citus. Kārlis Hammers mācījis matemātiku un pagastā izveidojis kori, kurā dziedājuši arī vidusskolēni. Pēc vidusskolas absolvēšanas Lija iestājusies toreizējā Rīgas Pedagoģiskajā skolā un pēc tam visu mūžu strādājusi pirmsskolas izglītības iestādēs Bauskas rajonā. Par pedagogiem kļuvuši arī vairāki viņas skolas biedri – Skaidrīte Kubliņa-Grunde Pilsrundālē, Jānis Gūtmanis Vecumniekos, Melita Baumgartena-Panova, Zigrīda Simsone-Gailuma.
Svitenes vidusskola pastāvējusi līdz 1963. gadam, kad pārveidota par pamatskolu. Vēl vairākus gadus tur bijušas izlīdzinošas klases bērniem ar attīstības traucējumiem.
Apzinot kādreizējos klases biedrus, Lija Kārkliņa secinājusi, ka vairāki jau aizsaulē. «Pēc mēneša, 12. jūlijā, sanāksim visi, kas varam, atkal savā skolā Svitenē!» aicina Lija Kārkliņa.
