Vēlu atnākusī un tagad jau aizejošā ziema mūspuses ūdenstilpēs zemledus makšķerniekiem bijusi visai pieticīga un ne pārāk veiksmīga. Tālab šī vaļasprieka cienītāji šosezon meklējuši «ienesīgākus» āliņģus, kur zivju pārpārēm. Ja āķis ir lūpā, nav nekāds šķērslis mērot pat simtiem kilometru, lai tikai piedzīvotu īstu makšķerēšanas azartu.
Zivis garantētas
Pagājušajā nedēļā vairāku vietējo bļitkotāju ceļš veda uz Igauniju, kur vīri un sievas pēc lomiem devās uz Peipusa ezeru. Daudzus šī ūdenskrātuve pievilina sava milzīgā izmēra, resursu un pārdomātā servisa dēļ. Bez loma no turienes nav iespējams atgriezties, pārliecināti uzrunātie makšķernieki.
Baušķenieki Olga un Jāzeps Lapinski viņnedēļ kaimiņzemē zemledus copei veltījuši divas dienas. Latvju bļitkotājiem tas esot optimālākais variants. Viena diena esot par īsu, bet trijās un vairāk jau pagūst nogurt.
Ceturtdiena bijusi pēdējā, kad uz Peipusa atļauts pārvietoties ar saviem braucamajiem. Lai izvairītos no nelaimes gadījumiem, robežsargi seko ledus stāvoklim un laikus brīdina par sezonas beigām. Kad nedrīkst braukt pa ledu ar mašīnām, makšķerniekiem esot divi varianti – iet kājām vairākus kilometrus vai iznomāt speciālo transportu – sniega motociklu vai «karakatu».
Vietējiem iedzīvotājiem tas ir bizness – aizvest makšķerniekus tālāk no krasta, uz dziļāku vietu. «Tam ir arī savi plusi, jo vietējie nogādā tur, kur pavisam nesen zivis labi ķērušās. Protams, zivju bars pa šo laiku var aizpeldēt tālāk, tādā gadījumā tas ir jāpameklē. Ja izdodas to atrast, makšķerēšana ir dinamiska – zivis ķeras pat ļoti labi,» stāsta J. Lapinskis.
Makšķerē sev
Uz Peipusu makšķernieki parasti brauc pēc asariem, raudām, brekšiem un vēdzelēm. Baušķeniekiem ķērās vien asari un ķīši. Pie krasta zivīm izmērs esot visnotaļ niecīgs, tālab «kājnieku» maršruts izpalicis, un Jāzepam ar sievu nācās vien paļauties uz vietējā vedēja zināšanām. Ar sniega motociklu aizbraukuši vairāk nekā desmit kilometru un nokļuvuši vietā, kur ķērušies pat 250 un vairāk gramu smagi asari. Par ēsmu galvenokārt izmantojuši balto tārpu un motili (odu kāpuru). Uz āķa varot mēģināt likt arī asara aci, taču citiem veiksmīga cope esot ar mākslīgajiem vizuļiem.
Mājās baušķenieki pārveduši ap 15 kilogramu zivju. Bijuši tautieši, kas izvilkuši 30 kilogramu zvīņaiņu, bet vietējiem lomi esot vēl iespaidīgāki. Tiem dienas rekords ir ap 50 kilogramu zivju.
Lapinsku pāris makšķerē savam priekam, pāri palikušās zivis tiek atdotas radiem un draugiem. «Tā ir atpūta dabā – daba dziedē, daba veldzē. Tas ir milzīgs adrenalīns un azarts, kad esi pieveicis kārtējo zivi. Tas ir lērums patīkamu emociju un atmiņu, visbeidzot – esi ieguvis arī visnotaļ gardu maltīti,» vīrišķīgā ziemas hobija pozitīvās lietas uzskaita O. Lapinska.
Uzmeklē labākās vietas
Pagājušajā nedēļā uz Peipusa ledus kāpa arī vīri no Vecumnieku novada. Ēvalds Čerpinskis stāsta, ka kopīgi izvēlējušies āliņģus urbt divarpus kilometrus no krasta. Sākumā veikuši kontrolurbienu, bet tad pamanījuši, ka igauņu kompānija atradusi labu vietu, un apmetušies netālu no veiksminiekiem. Lai copes laikā justos omulīgāk, virs «zivīgā» āliņģa uzslējuši ledus telti. Gustavam Zanbergam pirmajam izdevies uztaustīt asaru «zelta āderi». Ē. Čerpinskis teic, ka viņa biedrs esot no tiem, kuram «zivis līp pie rokas». «Zivs filozofiju ir grūti izprast,» smej makšķerēšanas lietpratējs. Pašam nekas cits neesot atlicis – bija jāpārvācas pie veiksminieka un jāmakšķerē kopā. Vecumnieku novadniekiem katram iznācis saķert no četriem līdz sešiem kilogramiem zivju.
Tāpat kā baušķenieki, arī Vecumnieku bļitkotāji zivis pievilinājuši ar motili. Ē. Čerpinskis atklāj, ka ar ēsmu makšķerniekus apgādā uzņēmējs no Vecumniekiem Uģis Kozlovskis. Motiļi šoreiz ievesti no Baltkrievijas. «Labi, ka varam nopirkt tepat, Vecumniekos. Citādi būtu jābrauc pakaļ uz Ķekavu vai Bausku,» tā makšķernieks.
Iegūto lomu vīri galvenokārt atstājot paši sev. Krastā zivis var arī nodot, taču tur pieņem pārsvarā lielus asarus, kurus tālāk izmanto zivju pirkstiņu ražošanai. Pastāv iespēja asarus iemainīt pret breksi, līdaku vai zandartu. Igauņi asarus iekārojuši, jo izmanījušies ar tiem tikt pie lielākas peļņas, nekā nododot pašmāju zivju produkcijas ražotājiem. Klīstot baumas, ka Pērnavas un Peipusa asarus Skandināvijā izmanto medicīnisku preparātu ražošanai, tāpēc tos tik centīgi atpērk. Katrā ziņā Peipusa asari esot garšīgāki par tiem, ko noķer Latvijā, uzskata Ē. Čerpinskis.
Copmaņu klondaika
Vecumnieku copmaņiem ceļš pie ziemeļu kaimiņiem nav svešs un jau «iebraukāts» gadiem. «Reizēm Peipuss ir kā makšķernieku klondaika – aizpagājušajā gadā no viena āliņģa izvilku 36 kilogramus raudu. Spēj tik iedomāties, kādā kārtā zivis bija apakšā zem ledus,» piedzīvoto atceras Ē. Čerpinskis. Ikviens, kurš šādu copi pieredzējis, saprotot, ko nozīmē Peipusā trāpīties uz raudu baru, kurām ir lieliska ēstgriba.
Bagātīgais loms prasījis daudz darba – raudas mērcētas sālī, vītinātas bēniņos. Toties pēc tam vasarā bijusi pasakaina uzkoda. «Atnāk vīri ciemos uz pirti. Uzej tik uz bēniņiem, savāc kādu desmitu raudu. Pirtī kopā ar alu – kas gan var būt labāks par šo?» ar smaidu atceras Ēvalds Čerpinskis.
Šajā zemledus makšķernieku mekā ne visiem galvenais esot loms. «Nav man vajadzīgi kilogrami ar zivīm, man vajag Peipusu ar vēju, torosiem un to skaistumu, ko var ieraudzīt,» rezumē makšķernieki.
UZZIŅAI
Peipusa ezers
Garums – 96 km,
platums – 50 km,
platība – 2613 kv. m,
vislielākais dziļums – 12,9 m,
vidējais dziļums – 7,5 m,
ietek 30 upes un strauti.
Cenas:
brauciens ar sniega motociklu – 2 EUR/km;
naktsmājas – sākot no 12 eiro no cilvēka;
makšķerēšanas atļaujas:
1 diena – 1 eiro,
1 nedēļa – 3 eiro,
6 mēneši – 13 eiro,
gads – 20 eiro.
Atļaujas makšķerēšanai Igaunijā, tajā skaitā Peipusa ezerā, nopērkamas vietnē www.pilet.ee.
