Vārdadienā saņēmu negaidītu dāvanu. Brālis kopā ar citiem ģimenes locekļiem piedāvāja apceļot mūsu agrās bērnības vietas Latgalē. Sākās viss brīnišķīgi. Aizbraucām uz Rēzekni, bijām burvīgā kamerstila koncertā «Gors», nakšņojām izmeklētā apartamentā. Tā bija tipveida mājas dzīvoklī iekārtota viesu naktsmītne, kas Eiropā ir populārs tūristu apmešanās objekts, bet pie mums gandrīz nezināms. Dzīvoklis pilsētas galvenās ielas ķieģeļu namā bija izcils un par neticami draudzīgu cenu. Tāda ieaijājoša noskaņa vakarā radās. Šķita, ka arī nākamās dienas ceļojums līdzīgi turpināsies – brauc un relaksēti lūkojies visapkārt!
Skati, ko ieraudzīju maršrutā Nautrēni–Ruskulova–Bērzpils, pārspēja manu bieži vien sakāpināto iztēli. Protams, zināju par šī rudens plūdu katastrofu Latgalē, bet, kā tā izskatās, pat nespēju aptvert. Lubāna ezers ir tiktāl pārplūdis, ka atsit atpakaļ visas ieplūstošās upītes, arī Aivieksti, kas no tā iztek. Straumes šoruden darbojas pretēji jebkādiem fizikas likumiem. Mēs pārvietojāmies 20, 30 un vairāk kilometru pa gandrīz neizbraucamiem ceļiem, kuru vienā pusē sirreāla ainava – neizmērojami dziļos, tālos ūdeņos – kā Peipusa ezers – peld slīgstoši siena rituļi kā salas un vēl dīvaināki veidojumi, kur ūdens virspusē redzamas tikai kārklu galotnes. Izskatījās pēc eksotiskām tāljūru bildēm.
Simtiem, varbūt tūkstošiem hektāru samelnējušas, nenovāktas labības druvu līdz horizontam. Nevienas apdzīvotas vietas skaistajos, neskartajos silos – tikai dažas sabrukušu koka ēku čupiņas. Un tad man kļuva tik skumji, ka gribējās raudāt, bet noturējos. Manu tuvinieku dāvana vārdadienā taču nebija domāta, lai bēdātos un pārdzīvotu. Turklāt dāvinātāji, tāpat kā es, pat nenojauta, kas mūs sagaida.
