Baltais, pelēkais un tumšas nakts tonis droši vien ir latvieša dzīves izjūtu raksturojošās pamatkrāsas. No spilgtām baidāmies, jo tās šķiet neprognozējamas.Tāpēc dienu virtenes ir pelēkas. Kāds baltumiņš reizēm pavīd, bet tumšas nakts noskaņu tas nespēj kliedēt. Pat bez iemesla jūtamies apdraudēti. Pelēkajā pasaulē kontūras ir izplūdušas, orientieri vairs nav īsti saskatāmi.Reiz lasīju pētījumu par dažādu dzīvnieku redzes īpatnībām. Kaķiem, piemēram, pasaule atklājas tikai pelēkā gammā, toties redzes asums īpaši saasinās tumsā, lai savus ienaidniekus pamanītu laikus. Vai mēs nekļūstam mazliet līdzīgi kaķiem?Apjūsmotais baltais sniegs, kas ir pārklājis Latvijas ainavas nogurdinošo pelēcību, sniedz mierinājumu tikai acīm. Savas esības patiesajā, bet visslēptākajā būtībā mēs vēlētos, lai mirdzošā gaisma iemājotu sirdī un domās. Ilgošanos pēc tās neviens nav spējis pateikt labāk par Jāni Jaunsudrabiņu: «Kā sniegi kalnu galotnēs –/ Lai mūžam balti būtu mēs.» Manuprāt, tā ir viena no visskaistākajām metaforām latviešu literatūrā. Kad pāri virsotņu tīrajiem, pasaules sārņu neskartajiem sniegiem slīd saule, tie iemirdzas kā varavīksne. Virmojošs krāsu kaleidoskops, kurā nav ne melnā, ne pelēkā toņa. Brīnums gan nav mūžīgs, jo ilgst tikai dažus mirkļus. Bet vai tāpēc mums būtu jāaizmirst sapnis par sniegiem kalnu galotnēs un jāsamierinās ar pelēcīgumu?
