Jau ilgāku laiku jūtu, ka manī notiek divkosīga cīņa pašai ar sevi un savu attieksmi pret dzimteni tās gaišākajā izpratnē.
Jau ilgāku laiku jūtu, ka manī notiek divkosīga cīņa pašai ar sevi un savu attieksmi pret dzimteni tās gaišākajā izpratnē. Būdama ārzemēs, arvien esmu izjutusi vārdos neizsakāmu lepnumu par savu Tēvzemi, par to, ka esmu latviete. Ikdienas gaitās Latvijā un Bauskā ik uz soļa domas nodarbina kārtējās nejēdzības, nelikumības un pazemojumi, kas biezā slānī tiek sagādāti iedzīvotājiem, un man nav ar ko lepoties.
Teiciens «Es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti» kļuvis par folkloru. Tas var viest vienīgi skumjas. Latvijas pirmās neatkarības posmam laiks bija lēmis tikai divdesmit gadu. No viena pasaules kara līdz nākamajam ekonomika uzplauka un Latvija ieguva vārdu Eiropā. Protams, mērogi nav salīdzināmi, bet gandrīz pusi no šī laika atgūtajā neatkarībā esam jau nodzīvojuši. Vaicāju sev un vaicāju jums – vai salduma un laimes ir vairāk nekā rūgtuma un vilšanās? Kur palikusi piederības izjūta? Kāpēc tik daudzi savā zemē jūtas lieki?
Svešiem ļaudīm esmu stāstījusi par mūsu tautas kultūru un apbrīnas vērto izturību likteņgaitās. Ko tur slēpt, gadiem ejot, manī iemājojis jūtīgums. Bez aizkustinājuma nespēju atcerēties 1988. gadā sākušos Atmodu, neatkarības iegūšanu, 1991. gada janvāra barikādes. Laiku, kad cilvēki jutās vienoti ne tikai dziesmās. Šķita, esam tik vajadzīgi savai valstij, ka tās aizstāvībai bijām gatavi atdot savu vienīgo, «pliko» dzīvību.
Tomēr nākas vien piekrist kinorežisorei Lailai Pakalniņai, kura pirms nedēļas «Dienā» rakstījusi: «Tuvojas kārtējā Barikāžu atceres diena, taču pilnīgi nestilīgs ir jautājums par to, kā tagad dzīvo omītes, kas toreiz savu pēdējo sviesta pikuci atnesa uz barikādēm. Atbildi zina visi – ja nav mirušas, tad viņām klājas ļoti slikti.»
Omītes un opīši ar naivo ticību, atmiņām, pieticībā sataupīto sviesta pikuci gluži vienkārši atpalikuši no laika. Viņu lapa vēstures grāmatā ir aizšķirta, ūdens aiztecējis, vilciens aizgājis. Nu ko ar tādiem, kuri neko nejēdz no menedžmenta un komercijas? Vajadzīgs cits krampis un fiksums, lai tiktu viļņa virspusē. Tiesa gan, tiem, kuri to spējuši, tikuši pie varas un valsts kopkatla, ir savas grūtības. Lai neiesprūstu amata krēslā un auto sēdeklī, viņiem nākas doties uz trenažieru zāli, pie masiera vai uz «Svara vērotājiem».
Rīt Barikāžu dienu atcerei Bauskas Rātslaukumā tiks iedegts piemiņas ugunskurs. Gribētos tur sastapt tos daudzos barikāžu dienu un nakšu lieciniekus, kurus no Bauskas uz Rīgu aizveda vairāk nekā divdesmit autobusu. Tos, kuri sargāja Bauskas tiltus, aizšķērsojot ceļu ar traktoriem un mēslu kratītājiem. Neviens nav vaicājis, kā viņiem klājas šodien. Nav vērts? Nu tad jāizlemj pašiem – atcerēties vai censties aizmirst nesenā laika cerību dzirkstis.
