Laikraksta «Bauskas Dzīve» rīkotajā diskusijā 16. janvārī eksperti un klausītāji sniedza ieteikumus par tēmu «Kā labi dzīvot un strādāt laukos», rezumējot kopš oktobra redakcijas vadīto izziņas projektu «Dzīve laukos: par un pret, priekšrocības un trūkumi».
Diskusijā aicinātie eksperti bija Investīciju un attīstības aģentūras Bauskas biznesa inkubatora vadītājs Uldis Maniks, Rīgas Stradiņa universitātes doktorante Kristīne Rolle, Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētāja vietniece, Ceraukstes pagasta atpūtas kompleksa «Rožmalas» valdes locekle Maira Dzelzkalēja-Burmistre, Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs, Ceraukstes pagasta saimniecības «Strautnieki» īpašnieks Mārtiņš Cimermanis, Mežotnes pagasta SIA «G&Z ražotne» vadītājs Ģirts Vismanis, Vecumnieku novada domes attīstības un plānošanas nodaļas vadītāja Dace Šileika un uzņēmējdarbības attīstības koordinatore Alīna Žukauska. Divi diskusijas dalībnieki – U. Maniks un K. Rolle – sniedza prezentācijas.
Kas jūs laukos visvairāk iepriecina un kas visvairāk kaitina?
Ģirts Vismanis: – Iepriecina tas, ka varu darīt savu sirdsdarbu. Apbēdina tas, ka laukos ir arvien mazāk cilvēku.
Kristīne Rolle: – Nepilnā gadā esmu pabijusi daudzās lauku mājās, kur cilvēki dara savu sirdsdarbu, no viņiem nāk bezgala sirsnīgs patiesums, kurā grūti ieraudzīt iznīkšanu. Apbēdina tas, ka lauku dzīvotspēja tiek mērīta tikai ekonomiskos rādītājos ar standarta efektivitāti, nevis no cilvēka perspektīvas.
Uldis Maniks: – Iepriecina, ka laukos veidojas sabiedrība, kas saprot, ka šeit dzīvos, un pielāgojas jaunajam līdzsvaram. Sarūgtina pilsētu plānojumi, kas ir haotiski un nesaprotami, kaut tās varētu augt.
Dace Šileika: – Mani laukos iepriecina brīvības un drošības sajūta. Kaitina pārlieku lielā kritizēšana, jo visi cits citu pazīst.
Alīna Žukauska: – Mani iepriecina iedvesmojoši veiksmes stāsti par iesācējiem uzņēmējiem. Apbēdina pasivitāte, jo daudzi runā – vajag darīt tā un tā, bet no savas mājas iziet un rīkoties neatrod laiku.
Mārtiņš Cimermanis: – Cilvēki ir tas pozitīvais, no kā nāk viss pārējais. Tie, kuri dzīvo laukos, dara darbu vai ir pašpietiekami savā vidē. Kaitina dalīšana šķirās – bieži lauku ļaudis grib pamācīt Rīgā sēdošie. Trūkst lauku pašapziņas un vīzijas, kas mēs esam un kur gribam aiziet.
Maira Dzelzkalēja-Burmistre: – Lauku vide gan uzņēmējdarbībai, gan dzīvošanai ir ļoti laba. Kaitina ceļi, kā visus lauku uzņēmējus. Skumji arī tas, ka aizvien grūtāk sameklēt darbaspēku, jo cilvēku arvien mazāk, līdz ar to arī sociālā vide vairs nav tik pievilcīga.
Uzņēmējdarbības ekosistēma
Uldis Maniks prezentācijā apkopoja savu pieredzi, vadot Biznesa inkubatoru Bauskas reģionā:
– Laukos dzīvojot, jāņem vērā, ka ir lietus, sals, salnas un citi dabas apstākļi. Līdzīgi veiksmīgākai uzņēmējdarbībai visi priekšnoteikumi ir labāki urbānajā vidē, proti, lielajās pilsētās.
Tas tāpēc, ka cilvēks pēc dabas ir sociāla būtne, un tieši socializācijā rodas iedīgļi uzņēmējdarbībai. Uzņēmējdarbības vide sastāv no vairākiem komponentiem, ko moderni sauc par ekosistēmu. Jo tā vairāk attīstīta, jo rezultāti būs labāki. Taču tā nav mirstamā kaite laukiem, tas vienkārši jāņem vērā.
Uzņēmējdarbības ekosistēmā ir vairākas lietas, un dažas laukos radikāli atšķiras no pilsētas. Tas jāievēro, plānojot uzņēmējdarbības attīstību. Politika, finanšu pieejamība un atbalsta instrumenti ir līdzīgi pilsētā un laukos, bet kultūra un socializēšanās ir pilnīgi citādas. Laukos visi cits citu pazīst, ir bailes no neizdošanās, zema tolerance pret risku. Tāpēc cilvēki ne visai gatavi sākt ko jaunu. Jādomā, ko darīt, lai cilvēki aktīvāk socializētos, brīvāk justos.
Divas laukos no pilsētas ļoti atšķirīgas lietas ir cilvēkresursi un tirgus. Lokālie biznesi balstīti uz vietējiem iedzīvotājiem, tirgus ietilpība ir ierobežota. Rīgā tam ir pavisam cits izmērs. Pilsētā cilvēkresursu izvēle ir lielāka, laukos – mazāka. Mēs esam tuvu Rīgai un Jelgavai, tāpēc labākais veids ir izmantot pilsētas, lai īstenotu iecerēto.
Manā skatījumā galvenie nosacījumi sekmīgai uzņēmējdarbībai ir ekonomiskā aprēķinā balstīts bizness, tirgus visā Latvijā vai eksports un laba vadība. Nepietiek, ka ar spītu strādā, nesagatavojot labu biznesa plānu. Ja ražo tikai vietējam tirgum, jāizrēķina, vai klientu apjoms būs pietiekams. Nav vērts iet jau piepildītā nišā, ja neesi galvas tiesu pārāks par līdzīgiem ražotājiem. Laukos ir priekšrocības telpu un platības ziņā, tās ir lētākas un piemērotākas nekā Rīgā. Vide ir harmoniska, tīrāka un brīvāka nekā Rīgā, kas atsevišķos biznesos ir ļoti svarīgi. Laba uzņēmuma vadība izšķir visu – tā ir galva, kas visu izdomā.
Esmu daudz redzējis cilvēkus kļūdāmies ar produkta izvēli – tas ļoti patīk pašam ražotājam, bet neinteresē pircējiem vai to nevar pārdot par prasīto cenu. Nopietni jādomā, lai produkts būtu pieprasīts tirgū. Veidojot biznesa modeli, jādomā plašākās kategorijās nekā tikai procesa inovācija vai optimizācija. Biznesa modelis var būt tik negaidīts un veiksmīgs, ka atliek tikai pabrīnīties.
Piemērs ir uzņēmums «Omniva», kas paralēli tradicionālajam «Latvijas Pasta» tīklam ar stacionārām ēkām ielika vieglus pakomātus tieši tur, kur ir lielākā klientu plūsma.
Maksimāli jāizmanto pilsētu priekšrocības – izglītība, zināšanas, pieredze, kontakti, pakalpojumi, tirgus. Ļoti cerīgi skatos uz baušķeniekiem vai iecavniekiem, kas Rīgā vai Jelgavā ieguvuši izglītību, gadus desmit nostrādājuši kādā uzņēmumā un sapratuši, ko varētu attīstīt savā biznesā. Viņiem ir tirgus zināšanas un emocionāla piesaiste dzimtajai vietai, videi, kas ļauj veidot te uzņēmumu. Tas nereti saistīts ar ģimeni, jo ar bērniem dzīvot Rīgā ne vienmēr ir ērti, īpaši, ja esi audzis laukos. Daži pie tā pierod, citi ne, tāpēc cilvēki atgriežas un veido šeit uzņēmumus.
Daži labie piemēri no Ulda Manika prezentācijas
«Laima Ceramics» Rundāles novada Svitenē – eksports, specifiska niša, zaļa un radoša vide, vadība zina nākotnes virzību.
Būvmateriālu veikals «Florentīna» Iecavā – precīzi mērķēts vietējam tirgum, ļoti elastīgs piedāvājums un uzmanīga attieksme pret klientiem.
Ražotne «Vizulo» Iecavas novadā – pārvācās šurp telpu dēļ, plašs tirgus un laba vadība.
Pārtikas ražotne «KEEFA» Vecumnieku novada Stelpē – daudz strādāts ar jaunu produktu izstrādi, izraujoties no ierastās plūsmas un atrodot savu nišu tirgū, izmantoti vietējie resursi.
Dzīve mākslīgi radītās struktūrās
Kristīne Rolle patlaban pēta lauku saimniecību dzīvotspēju Latgales pusē:
– Jautājums «Kā labi dzīvot un strādāt laukos» ir ļoti labs, taču es nebūšu mesija, kas uz to var uzreiz atbildēt. Mans mērķis ir parādīt, kas ir dzīve laukos un ko mēs ar to saprotam. Ja kāds vēlas laukos veidot uzņēmējdarbību, pastāv lielāka varbūtība, ka viņš meklēs citas vērtības. Vienlaikus uzņēmējdarbība nav izslēdzama no lauku vides, tā patiešām ir nepieciešama, bet vai tas ir galvenais, uz ko fokusēties?
Lauku statuss, loma, vieta, vērtējums ir pretrunīgs. Eiropas Savienības līmenī lauku attīstība ir sociālekonomiskās un kultūrvides pamats. Mums vajag laukus, lai būtu labi! Vienlaikus prioritāte ir ražošanas efektivitāte – visi in-strumenti aiziet tās paaugstināšanai, nevis tam, lai saglabātu sociāli ekonomiskās un kultūras vērtības, lai cilvēks justos ērti, nevis mēģinātu ietilpt mākslīgi radītās struktūrās, prasībās, kritērijos.
Valsts līmeņa politikas plānošanas dokumentos – Nacionālajā attīstības plānā vai programmā «Latvija 2030» – ar reģionālo attīstību viss ir kārtībā līdz brīdim, kad aizej līdz lauku mājai un aprunājies ar cilvēku. Kā tev valsts palīdz? Viss, ko cilvēks redz, ir Valsts ieņēmumu dienests, Pārtikas un veterinārais dienests, Lauku atbalsta dienests un vēl dažas institūcijas. Faktiski tas nav atbalsts, bet kontrole. Cilvēkam it kā ir doti līdzekļi un politisks atbalsts, bet, lai to saņemtu, viņam jāatbilst tādām prasībām, ka viņš vairs neiekļaujas savā vietā un vidē, ko laukos iemiesojis. Tas kļūst samāksloti, te grūti dzīvotspēju vai konkurētspēju nodrošināt.
Sabiedrības un individuālajā līmenī nevaram teikt, ka dzīve laukos ir ļoti laba vai slikta. Ir dažādi. Mēs labprāt atpūšamies laukos, bet, ja domājam par izglītību un veselību, lauki kļūst par problēmu un mēs tur dzīvot īsti vairs negribam. Sociālekonomiskajā vērtējuma skalā lauki «aiziet» uz leju, pilsēta – uz augšu. Lauku vides vērtība politiskā līmenī tiek mērīta pēc apsaimniekotajām platībām, saražotā apjoma, gūtās peļņas, darba vietu, iedzīvotāju, skolēnu skaita – kvantitatīviem parametriem. Ja tie nav izpildīti, secinājums – laukiem dzīvotspējas nav! Paradokss, kas parādās manā pētījumā – jo vairāk šo kritēriju cenšamies izpildīt, jo regresīvāka ir attīstība un mazāks efektivizācijas process. Rodas problēma, ka lauku cilvēks vairs nedzīvo vidē un vērtībās, kas viņam atbilst.
Tomēr bilde nav pavisam bēdīga. Ģimenes saimniecības – labie piemēri mana pētījuma fokusā – neietilpst kritērijos, ko sagaida politiķi un ekonomisti. Tomēr to izdzīvošanas stratēģija ir tik dažāda, ka tur ne vienmēr jābūt mārketinga instrumentiem. Viedi rīkojoties, ļoti daudz var izdarīt. Pluss mazajām saimniecībām ir daudzveidīga saimniekošana un pārmantotas zināšanas. Latgales pusē neviens nevarēja nosaukt pilnīgi no jauna veidotu sekmīgu uzņēmumu. Jauniem cilvēkiem ir jābūt bāzei, uz kā darboties. Palīdz tradīcijas un spēja atrast savu nišu. Pieejas ir ļoti radošas. Kāda sieviete ar meitu auž jostas un ražo ezoteriskas lietas, kas pašlaik tirgū ir ļoti pieprasītas. Viņa izmanto resursus, kas ir turpat apkārt, audzē humusu. Vienlaikus viņa strādā algotu darbu, nepaļaujoties tikai uz vienu avotu, bet ir ienākumu avotu dažādošana.
Līdzīgi pērtiķis nekad neatlaiž no zara abas rokas, ar vienu vienmēr būs tam pieķēries. Ģimenes saimniecībās var redzēt līdzīgu stratēģiju. Kādā saimniecībā sieva ir algotā darbā pašvaldībā, vīram ir galdniecība, viņi kopj aitas, saņemot subsīdijas. Viņi nekad nebūs lieli uzņēmēji, bet nevaram apšaubīt viņu dzīvotspēju, tāpat kā pirmās saimniecības gadījumā.
Mazajiem saimniekiem piemīt elastīga ražošanas un izplatīšanas taktika. Viņi ir nelieli, tāpēc ir viegli pielāgoties. Ar zemnieku tirdziņiem un tiešo tirdzniecību viņi apiet lielās ķēdes un nokļūst uzreiz pie klienta, spējot efektīvi reaģēt uz pieprasījumu. Jā, tas prasa resursus, taču ir kustība!
Ģimenes saimniecībām ir augsta motivācija pilnveidoties. Kādā saimniecībā vīrs ražo ekskluzīvus nažus un sieva šuj lellītes. Kaut arī viņiem nav meistaru diplomu, viņi izpētījuši visus pieejamos resursus internetā, izlasījuši visus rakstus un noskatījušies video, atraduši visādas instrukcijas, kā uzlabot savus produktus. Viņi spēj nepārtraukti augt un konkurēt. Kad dari savu lietu no sirds, tu tajā ieguldīsi visu. Daudzi lauku cilvēki ir savā vietā, dara to, kas viņiem patīk, ar tiem resursiem, kas viņiem ir pieejami.
Lieta, par ko visi runājam, bet tikai laukos ģimenes saimniecības to pa īstam dara, ir vietējo resursu ilgtspējīga izmantošana un saglabāšana. Te nelieto ķimikālijas un neekspluatē dabu, bet dzīvo saskaņā ar to un izmanto resursus tā, kā ir labi gan vienai, gan otrai pusei.
Laukos svarīgas neekonomiskās vērtības. Visiem vajag naudu, lai izdzīvotu, tomēr, ja aprunājas pat ar ļoti rūdītu lauku uzņēmēju, viņš neteiks, ka galvenais ir peļņa. Viņi saka – es Rīgā nevaru, es smoku nost! Man vajag lauku plašumu, klusumu, mieru! Tur viņš redz savu ģimeni, labi padarīto darbu, tīru pārtiku un gaisu.
Manā skatījumā ar plašāku skatu jāvērtē dzīve laukos. Uzņēmējdarbība ir ļoti svarīga, bet tā nekad nestrādās, ja būs mākslīgi radīta. Mēs nevaram visi būt uzņēmēji, bet katram cilvēkam ir jāatrod sava vieta, un ikvienam ir iespēja to atrast.
Aicina pašvaldības atbalstīt vietējos uzņēmējus
Diskusijā «Bauskas Dzīves» redakcijā eksperti kā pamatu lauku vides attīstībai nākotnē minēja sadarbību, jauniešu izglītošanu un infrastruktūras uzlabošanu.
Kas no Biznesa inkubatora vadītāja novērotā lauku uzņēmumos darbojas un kas būtu jāuzlabo?
Maira Dzelzkalēja-Burmistre:
– Rīgas un Jelgavas tuvums ir nūja ar diviem galiem, jo ar pilsētām jākonkurē par darbaspēku. Tāpēc bieži vien mūsu pakalpojumi ir dārgāki, jo nevaram sacensties ar zemākām cenām, kā to varbūt var no lielajām pilsētām tālākās vietās. Savukārt lauksaimniecībā lielās pilsētas neatņem darbaspēku, tieši otrādi – mēs no pilsētas dabūjam darbiniekus uz laukiem, piemēram, no Jelgavas.
Mārtiņš Cimermanis: – Svarīgākā ir laba pašvaldības stratēģija un precīzi mērķēta izglītība. Līdz šim Bauskas novads pozicionēts kā tūrisma vieta, bet, ja uz ielas cilvēkiem vaicātu, vai viņi zina novada vīziju, rezultāti varētu būt interesanti. Pašlaik novada ģimnāzijā gatavojam jauniešus aizbraukšanai. Palaidām garām iespēju saglabāt vienīgo lauksaimniecības skolu Saulainē. Teritorija bez profesionālās izglītības ir nolemta, jo jauniešus atdodam citiem novadiem. Ekonomikas stundā 12. klasē jautāju, kur jaunieši ies mācīties, un tikai četri no 20 varēja atbildēt. Mums ir ģimnāzija ar komercievirzi, bet jaunieši nezina ne vietējo uzņēmējdarbību, ne kustību starp Bausku un Rīgu. Kāda jaunieša pētījumā par šosejas A7 ietekmi uz novada attīstību radās iespaids, ka pašvaldības vienīgā stratēģija ir sagatavot labus speciālistus, kas pelna naudu Rīgā un maksā nodokļus Bauskā, nevis otrādi. Nevajadzētu palaist garām iespēju ar «Rail Baltica» un parādīt rīdziniekiem, ka te ir izcila vieta dzīvošanai – tuvu Rīgai, labi bērnudārzi, skolas. Ģimeņu pārvākšanās šurp radīs arī mazo biznesu.
Ģirts Vismanis: – Tur, kur strādā mans uzņēmums, ne Rīgas, ne Jelgavas tuvums neko neiespaido. Jelgava ir 40 km, Rīga – 50 km attālumā, bet ceļš ir tik slikts un internets tik vājš, ka uzņēmējdarbība nav iespējama. Nenotiek normāla socializācija. Jaunieši tur vēl skolas laikā pieturas, bet pēc tam pārvācas uz pilsētu un ļoti reti atgriežas. Papīros viss ir kārtībā – darbojas inkubatori, atbalsta fondi, bet tas ir tikai ķeksīša pēc. Laukos dzīvojošs cilvēks ap 30 gadiem vēlas sākt savu biznesu pēc desmit gadu nostrādāšanas Rīgā, bet viņam nav iespējas saņemt atbalstu infrastruktūras uzlabošanai, piemēram, ierīkot jaudīgāku elektrības pieslēgumu. Kad saskaras ar reālo atbalstu vai drīzāk tā neesamību, vairs nav motivācijas sākt ko savu.
Labais piemērs valsts institūcijai, kas sadarbojas ar uzņēmējiem un uztur dzīvību laukos, ir Vecumnieku novada dome. Kā veidota šī sadarbība?
Dace Šileika: – Tā sākās pirms vairākiem gadiem, jo uzņēmējdarbība ir svarīga joma, lai novads dzīvotu. Lēciens līdz tagadējai sadarbībai bija ļoti straujš. Ar projekta finansējumu pieņēmām projektu vadītāju, kuras uzdevums bija strādāt ar novada uzņēmējiem. Speciāliste apkopoja informāciju par vietējiem uzņēmumiem, veidoja kontaktus ar pašvaldību un uzņēmumu pašu starpā. Organizējām informatīvos pasākumus, izveidojām atbalsta grupu, sadarbojāmies ar lauku konsultantiem, konsultācijās palīdzējām gatavot projektu pieteikumus Eiropas fondiem. Mēs konsultējam arī citu novadu uzņēmumus, laba sadarbība ir ar Ķeguma uzņēmējiem. Uzņēmēju biedrība radās ar pašvaldības speciālistes palīdzību. Tagad uzņēmējiem pašiem vairāk jāuzņemas iniciatīva. Uzņēmēju atbalstam svarīga arī infrastruktūras sakārtošana, industriālo zonu veidošana, jauniešu piesaiste, ko darām Nodarbinātības valsts aģentūras projektos. Daļai jauniešu trūkst praktisko iemaņu, ko viņi var apgūt vasaras darbā. Ir tādi, kam slaucīt ielu šķiet pazemojoši. Viņi gaida, ka te kāds atnāks, noliks datoru, maksās labu algu, bet pašiem pūles nav jāiegulda. Taču ir jāsāk no vienkāršiem darbiem, lai pakāpeniski tiktu uz priekšu.
Kā rit pašvaldības un uzņēmēju sadarbība ikdienā?
Alīna Žukauska: – Mans ikdienas darbs ir uzņēmējdarbības atbalsta koordinēšana. Man palīdz biedrība, jo tas ļauj runāt ar uzņēmējus pārstāvošu organizāciju, nevis meklēt katru individuāli. Biedrības rīkotos pasākumus pērn apmeklējuši vairāk nekā 90 cilvēku, ne tikai 24 biedrības biedri. Rīkotas pieredzes apmaiņas tikšanās, braucieni, izbraukuma sēdes, kam pašvaldība nodrošina transportu. Uzņēmēju savstarpējā iepazīšanās ir liels ieguvums, jo veidojas jauna sadarbība pašu starpā.
Dace Šileika: – Cilvēki jāmudina komunicēt un sadarboties, jo ikdienā daudzi ir kūtri vai kautrējas «traucēt» citus. Ja cilvēkus iedrošina, viņi ir ļoti atsaucīgi.
Alīna Žukauska: – Idejas, kā palīdzēt uzņēmējiem, atrodam kopīgi. Otro gadu rīkojam uzņēmēju aptauju ar konkrētiem jautājumiem – kāda ir vide, kādi uzlabojumi vai mācības vajadzīgas. Pašlaik pieprasītas mācības par grāmatvedību un nodokļiem, kontroles institūciju prasībām, projektu gatavošanu vai dalību iepirkumos.
Dace Šileika: – Pirms tiek izsludināta projektu pieņemšana kādā atbalsta programmā, sarīkojam semināru. Sadarbībā aktīvi piedalās novada lauku konsultanti.
Alīna Žukauska: – Mūsu novadā lielākā daļa ir lauksaimniecības uzņēmumi. Izveidota datubāze par īpašumiem uzņēmējdarbībai – pašvaldības un citu īpašnieku telpas, ēkas, zeme. Tā nav liela, jo ne visi privātīpašnieki ir atsaucīgi. Uzņēmēji pauduši, ka ar telpām Vecumnieku novadā ir lielas problēmas, jo tās bieži ir sliktā stāvokli, bet īpašnieki nevēlas ieguldīt sakārtošanā.
Ko lauku uzņēmēji sagaida vai nesagaida no pašvaldības?
Ģirts Vismanis: – Uzņēmēji parasti plāno vismaz gadus piecus uz priekšu. Nevar paredzēt nodokļus un tirgu, jo tie mainās, bet, pirmkārt, vajadzētu saglabāt lauksaimniecības skolu, jo te ir lauksaimniecības reģions, lai jaunieši te paliktu. Otrais ir infrastruktūras sakārtošana.
Maira Dzelzkalēja-Burmistre: – Mums pietrūkst darba vietu laukos, lai cilvēki te labi justos un veidotu draudzīgu dzīves vidi. Pilsētā un ciematos vēl var runāt par uzņēmējdarbību, kur vajadzīgi darbinieki. Laukos mazās saimniecības nespēj radīt tik lielu ekonomisko pienesumu, lai visiem pietiktu ienākumu. Vismaz vienam no ģimenes vajadzīga darbavieta aizbraucamā attālumā un stabila alga. Tad viņš brīvajā laikā vai otrs ģimenes loceklis var vadīt nelielu uzņēmumu. Pašlaik laukos palikuši pārsvarā vecie cilvēki, kam prasības pret dzīvi nav tik augstas. Tiesa, visiem nav jābūt lieliem vai bagātiem, tomēr jebkurš cilvēks grib dzīvot, nedomājot, ko viņš ēdīs vai vilks mugurā. Pilsētas vai pat citas valstis spēj piedāvāt darbu un apstākļus, lai cilvēki spētu pietiekami nopelnīt. Mēs to laukos pašlaik nespējam. Tāpēc pašvaldībām noteikti jāatbalsta uzņēmēji, pat ja viņi ir mazi. Mēs protam daudz izdomāt un uzražot, bet latviešiem nesokas ar pārdošanu. Pašvaldības varētu palīdzēt uzņēmējiem ar mārketingu, zīmolu veidošanu, kooperatīvu vadību, lai visi mazie ražotāji kopā varētu tikt tirgū. Šāds modelis darbojas Kuldīgas novadā.
Mārtiņš Cimermanis: – Es gribētu, lai cilvēki aizdomātos par vārda «pašvaldība» nozīmi. Tā ir «pašu valdība», ja sabiedrībai nav saiknes ar to, tad veidojas milzīga plaisa. Pašvaldībai svarīgākais ir teritorijas vērtību definēšana, bet labākie piemēri gan Latvijā, gan Eiropā ir tur, kur cilvēki paši pieprasa tiesības darīt savā dzīvesvietā to, ko vēlas. Mēs esam pārejas periodā, mums ir svarīgi ekonomiskie rādītāji, tomēr kādā Rietumeiropas valstī, kur prezidents uz darbu iet kājām, sabiedrība atzina – mēs 20 gadus dzināmies pēc naudas, tagad esam bagāti, bet vairs kaimiņš kaimiņu nepazīstam. Tā cilvēki zaudē sadarbību un paši savu vērtību. Pašvaldībai svarīgi ikvienu cilvēku un uzņēmēju uzklausīt. Bauskā jau ir lieliska infrastruktūra vietējo ražotāju tirdziņam – Rāts-laukums, ir pašvaldības iekārtots laukums Rundālē. Vēl vajadzētu sakārtot vietu pie galvenā lielveikala, lai te varētu tirgoties vietējie uzņēmēji. Tā var garantēt pārdošanu arī tiem uzņēmumiem, kas netiek lielajos veikalos, un pašvaldībai par to jāgādā, veidojot tā dēvētās īsās piegādes ķēdes.
Maira Dzelzkalēja-Burmistre: – Domāju, ka pašvaldība zina novada uzņēmumus un var izveidot datubāzi, lai pamazām ar visiem sazinātos un veidotu sadarbību. Ne katram uzņēmējam jānāk uz pašvaldību. Galvenais, lai pašvaldība būtu par katru informēta un varētu sazināties.
Mārtiņš Cimermanis: – Ikvienam uzņēmējam vajadzīga motivācija, lai kaut kur piedalītos. Laba prakse ir novada zīmols, ar ko lepoties. Latvijā tāds ir Madonas novadā. Austrijā viena reģiona pašvaldības veidoja kopēju zīmolu, un tas kļuva ļoti populārs, jo nevienam uzņēmumam no šīs teritorijas vairs nebija izdevīgi palikt malā.
Maira Dzelzkalēja-Burmistre: – Tas veido piederības izjūtu. Pašvaldībām būtu jādara viss, lai iepirkumos slēgtu līgumus ar vietējiem ražotājiem. Nepietiek tikai ar formālu sludinājumu mājaslapā. Jāzina, kurš ko ražo, jāsūta uzaicinājums konkrētam uzņēmumam – to mēs sagaidām.
Mārtiņš Cimermanis: – Lai to panāktu, vajadzīgas nopietnas sarunas. Iepirkumi ziemai nevar notikt vasaras vidū, jo zemnieki zina, kam pārdos, jau tad, kad iesēj vai iestāda nākamo ražu. Vācijas pašvaldībās ir trīs, piecu, pat desmit gadu līgumi par vietējo ražotāju piegādēm. Tas dod stabilitāti un iespēju zemniekam investēt.
Uldis Maniks: – Manā pieredzē Latvijā vislabāk ar uzņēmējiem strādā Ādažu un Baldones pašvaldība. Tās piesaista lielākus investorus no ārvalstu un vietējiem avotiem, kas ļauj ap sevi veidoties mazāku uzņēmumu tīklam. Daudz dara Valmierā, kur būvē dzīvokļus speciālistiem. Svarīga ir laba pilsētas reklāma, kas rada cilvēkam vēlmi atgriezties. Tā var atgūt jauniešus, kas šeit izauguši un kādu laiku strādājuši citur. Galvenā vērtība ir cilvēki, viņos ir uzņēmējdarbības potenciāls un nākotne.
Kas neatliekami jādara, lai arī pēc 20 gadiem lauki būtu dzīvi un šeit strādātu cilvēki?
Uldis Maniks: – Jāskolo jauniešos veselīga, neizkropļota uztvere un jāveido draudzīga vide. Tas svarīgi, lai nākamie darba devēji saprastu vērtības un gribētu šeit atgriezties.
Kristīne Rolle: – No cilvēka labklājības perspektīvas pašvaldības līmenī spēks ir lielāks nekā valstij. Novada domes priekšsēdētājs vai izpilddirektors bieži pieņem lēmumu par uzņēmēju dzīvi noteiktā situācijā. Tas ir cilvēka gribas un izpratnes jautājums – rūpēties par kopējo labumu un izmantot vietējos resursus.
Ģirts Vismanis: – Jābūt tiešai saiknei starp resursiem un cilvēkiem. Pagasta pārvalde ir pirmā vieta, kur cilvēks meklēs atbalstu. Pagasta vadītājam jārunā ar cilvēkiem, jāzina viņu vajadzības, jāmudina viņus kaut ko darīt.
Dace Šileika: – Svarīgi uzņēmējiem radīt piederības izjūtu. Pašvaldības cilvēkiem jārunā ne tikai ar uzņēmēju biedrības līderi, bet ar ikvienu cilvēku, noskaidrojot sabiedrības problēmas. Jāpopularizē lauki kā modes lieta, nevis jāstāsta, cik grūta dzīve ir laukos. Katrai vietai ir savi plusi, jāizceļ tie, lai veidotos pozitīvs skatījums.
Alīna Žukauska: – Cilvēkiem jāuzlabo spēja pielāgoties, dažādot savu darbību un rīcību. Mazajiem uzņēmumiem jāvēsta par sevi sociālajos tīklos, lai patērētāji viņus var atrast.
Mārtiņš Cimermanis: – Galvenais ir izglītība, un tam pašlaik jāpieņem pareizie lēmumi, lai mūsu jaunieši būtu spējīgi risināt dzīves problēmas un saprastu, kur viņi dzīvo. Sistēma pašlaik viņus nesagatavo dzīvei, bet sabiedrība pēc 20 gadiem būs atkarīga no mūsdienu jauniešiem. Nākotne ir sapratnē par vietas vērtību, kas jāveido pašvaldībai, tāpēc tajās jāstrādā gudriem, tālredzīgiem cilvēkiem. Joprojām Latvijā vairāk tiek aizstāvēts «es» labums, bet «mēs» labums paliek novārtā, tāpēc daudzi aizbrauc. Sabiedrībai un pašvaldībām jāsāk domāt vairāk par «mēs» labumu, sadarboties, lai sakārtotu vidi, tad valsts un lauki būs dzīvi arī pēc 20 gadiem.
Maira Dzelzkalēja-Burmistre: – Ceru, ka mēs kā sabiedrība attīrīsimies un paliks labākais. Lauki būs ekskluzīva dzīvesvieta, kaut arī mums neizdosies saglabāt tik plašu infrastruktūru kā pašlaik. Būs ceļi, no kuriem jāatsakās, jo apdzīvotības blīvums ir mazs. Ceru, ka Bauskai jau drīzumā būs stiprs zīmols, jo te ir izcila vieta. Ir daudzas vietas, kam nav nekā no Bauskas potenciāla, tikai tas jāaptver, jāiepako un jāpadara populārs. Noderētu arī kāds lielāks investors un «svaigas asinis» cilvēku vidū, lai piešķirtu novadam jaunu virzību.
Komentē klausītāji
Agita Hauka, Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja, Iecavas sieviešu kluba «Liepas» dibinātāja:
– Jānovērtē cilvēki un personības, lai vecākos lauku iemītniekus neaizvainotu. Ir izauguši brīnišķīgi jaunieši, kas audzina savus bērnus. Visiem jādara savs darbs un jāpalīdz cits citam, tad lauku nākotne būs droša.
Kristaps Stallīts, Vecumnieku novada lauku konsultants:
– Galvenais nepārvērst vidi vienā lielā rapšu laukā, bet saglabāt dažādību, jo cilvēku ir vairāk mazajās saimniecībās, nevis lielajās. Vecumnieku novadā virzām ideju par vietējo mājražotāju veikaliņu, veidosim iespēju tūristiem ap-
meklēt saimniecības. Tikos ar 11. un 12. klašu audzēkņiem visās novada vidusskolās – ar lauksaimniecību saistīti ir četri, savu biznesu sākt plāno divi. Lauku konsultanti varētu stāstīt par bioloģisko lauksaimniecību un citiem ražošanas virzieniem vidusskolās, lai ievirzītu jauniešus nozarē.
Anita Vismane, Bauskas novada lauku konsultante:
– Man ir iespēja tikties ar cilvēkiem vairākos novados, un vislabākās atsauksmes par pašvaldības attieksmi saņemu no Vecumnieku puses lauku ļaudīm. Tur ikvienu novērtē, nevis dala pēc kādiem aizspriedumiem. Taču cilvēki ikvienā novadā, īpaši jaunieši, nedrīkst kurnēt malā, bet viņiem droši jāpauž viedoklis, lai kopā veidotu labāku sabiedrību. Ikvienam ir tiesības iesniegt savus priekšlikumus uzņēmēju biedrībā vai pašvaldībā, un, jo balsu ir vairāk, jo labāk tās dzird. Piemērs ir divi grantsceļi, kuru sakārtošanu Bauskas novadā panācām kopējā akcijā. Mums pašiem jāuzstāj, ka mēs te dzīvojam un turpināsim to darīt, tāpēc pašvaldībai jāpieņem lēmumi un jāstrādā, lai vidi uzlabotu.
Samanta Cielava, Bauskas Valsts ģimnāzijas 11.c klases skolniece:
– Diskusijā izskanēja ļoti vērtīgi viedokļi, kas mani pārliecināja, ka dzīve laukos ir priekšrocība. Lauki ir tieši tā vide, kurā es kā uzņēmēja varētu veidot savu biznesu. Situācija gan ir pretrunīga – jaunietis, kas vēlas veidot uzņēmējdarbību, zināšanas var iegūt pilsētā, bet darba pieredze vislabāk veidojas laukos. Gatavoju zinātniski pētniecisko darbu par tēmu «Uzņēmējdarbības vides situācija Bauskas novadā», kam noderēs diskusijas ekspertu secinājumi.
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
