Laikraksta «Bauskas Dzīve» valsts atbalstītā mediju projekta «Lauki: par un pret, priekšrocība vai neveiksme?» gaitā notika eseju konkurss 12. klašu skolēniem, kurā piedalījās triju mācību iestāžu jaunieši no Bauskas 2., Pilsrundāles un Vecumnieku vidusskolas.
Spēcīga konkurence
Bauskas biznesa bibliotēkā piektdien, 26. janvārī, apbalvoja labākos autorus. Finālam iesniegtie darbi bija ļoti labi, vērtējums – līdzīgs, tāpēc žūrija uzvarētājus nosauca spēcīgā konkurencē. Darbus vērtēja laikraksta galvenā redaktore Anita Rozentāle, uzņēmēju kluba «Bauska’97» prezidents Indulis Pētersons, Iecavas novada Dzimtmisas pamatskolas valodu skolotāja un diplomēta literāte Iveta Salgrāve, kā arī avīzes galvenās redaktores vietniece Antra Ērgle.
Jaunieši esejas pēc pašu izvēles rakstīja par tēmām «Mana dzīve laukos: plusi un mīnusi»,«Mani lauki – pagātne un nākotne» vai «Mana dzīve laukos pēc 20 gadiem». Viņu darbi ir ļoti daudzveidīgi – no tēlojuma par tuvumu dabai, rimtu laika tecējumu un draudzīgu vidi līdz praktiskiem secinājumiem par iespēju lauku mierā atgūt spēkus pēc darba pilsētas steigā un faktoloģiski pamatotam vērtējumam par vides attīstību un biznesa iespējām pagastos.
Personiskā pieredze
Kā uzsvēra žūrijas vadītāja A. Rozentāle, īpaši uzrunā tie darbi, kuros jaunieši ataino savu personisko pieredzi.
Redakcijas balvas saņēma piecu labāko darbu autori – Mārtiņš Čerļenoks no Pilsrundāles vidusskolas, Žaklīna Rodņina no Vecumnieku vidusskolas, Amanda Bernharde no Bauskas 2. vidusskolas, Anna Dirvele no Pilsrundāles vidusskolas un Liāna Papiņa no Vecumnieku vidusskolas.
Trīs labākie darbi ne tikai pārstāv visas trīs skolas, bet ir arī daudzpusīgi. M. Čerļenoka esejā ir pamatotas prognozes par dzimtā pagasta Svitenes nākotni. Ž. Rodņinas poētiskais darbs šķitis labākais žūrijas pārstāvim I. Pētersonam. Savukārt A. Bernhardes esejā ir teju gatavs biznesa plāns.
Jauniešus atbalstīja pedagoģes – Iveta Leitlante Bauskas 2. vidusskolā, Sanita Collenkopfa Pilsrundāles vidusskolā, Ingrīda Segliņa un Andra Rušmane Vecumnieku vidusskolā.
Veltes no bibliotēkas
Jauniešiem un skolotājām sarīkojuma gaitā bija iespēja iepazīties ar Bauskas Centrālo bibliotēku direktores Baibas Tormanes stāstījumā un viņas vietnieces Māras Kuļikauskas vadītā ekskursijā. Biznesa bibliotēkas vadītāja Ērika Pelcere iepazīstināja ar iestādes darbību, demonstrējot jaunumu – 3D printeri, kurā viesu acu priekšā tapa grāmatzīme.
B. Tormane dāvāja līdzīgas ar mūsdienīgo iekārtu izgatavotas grāmatzīmes visiem sarīkojuma dalībniekiem. Jaunieši atzina, ka Biznesa bibliotēkas iespējas viņiem ir jaunums, ko nākotnē izmantos gan mācībām, gan praksei.
«Bauskas Dzīve» publicē labākos darbus, pateicoties gan dalībniekiem, gan skolotājām, kas māca un veido talantīgu jauno paaudzi.
Mani lauki – pagātne un nākotne
MĀRTIŅŠ ČERĻENOKS Pilsrundāles vidusskolas 12. klasē:
«Es jau kopš dzimšanas dzīvoju Svitenē Rundāles novadā, tas ir neliels ciemats ar 504 iedzīvotājiem, atrodas netālu no Lietuvas robežas. Svitene biežāk pārējos abos Rundāles novada pagastos dzīvojošajiem asociējas ar klasicisma stilā celto Svitenes muižu, z/s «Kaži» kāpostu biznesu, lielajām zemnieku saimniecībām un arī diemžēl ar ļoti sliktiem autoceļiem. Kā apdzīvota vieta, veidojoties centram ap Svitenes muižu, tā pastāv vairāk nekā 500 gadu.
Viena no problēmām, kas raksturīga gandrīz visiem reģioniem Latvijā, kas neatrodas tiešā Rīgas tuvumā, ir depopulācija. Svitenē iedzīvotāju skaits no 2010. līdz 2017. gadam ir samazinājies par 10,5%. Turpinoties šādam iedzīvotāju samazinājuma tempam, 2024. gadā Svitenē dzīvos vien 440 cilvēku. Iedzīvotāju skaita samazināšanās tuvējā apkārtnē nozīmēja arī Svitenes pamatskolas pakāpenisku pārveidi par Pilsrundāles vidusskolas struktūrvienību – bērnudārzu, bērniem jau no 1. klases katru dienu 40 – 50 minūtes jāpavada skolēnu autobusā. Iedzīvotāju skaita samazinājums rada dažādus riskus vietējai sabiedrībai nākotnē, iespējama viena vai abu veikalu slēgšana, pasta slēgšana vai reorganizācija, kultūras pasākumu skaita samazināšanās vai pat pilnīga skolas, tagad jau bērnudārza, slēgšana. Iedzīvotāju skaita samazinājums saistāms ar vairākiem būtiskiem faktoriem, tajā skaitā ceļu kvalitāti.
Autoceļš Pilsrundāle–Svitene ir katastrofālā stāvoklī jau desmitiem gadu. Tagad, lai aizbrauktu 22 km uz tuvāko pilsētu Bausku, nepieciešamas pat 30 minūtes. Ja ceļa posms no Svitenes līdz Pilsrundālei būtu asfaltēts, tas aizņemtu aptuveni 15 minūtes. Tas ir divkāršs ceļā pavadītā laika samazinājums. 2017. gadā pašvaldība brauktuvi pārņēma savā pārziņā. Ar Eiropas finansējumu ir sākta ceļa asfaltēšana, kas noslēgsies šovasar. Ceļi uz citām apdzīvotajām vietām un Lietuvu joprojām ir slikti. Pirmais asfaltētais ceļš uz Sviteni nozīmēs nekustamā īpašuma vērtības pieaugumu, Svitene kļūs par daudz pievilcīgāku vietu gan vietējiem ļaudīm, gan uzņēmējiem un viesiem, kas apmeklē Svitenes muižu, Lielbērsteles baznīcu vai Laimas Grigones keramikas darbnīcu «Urštēnos».
Bezdarbnieku skaits pēdējos gados ir pakāpeniski samazinājies. 2016. gadā Svitenes pagastā bija reģistrēti tikai 33 bezdarbnieki, kas ir zemākais bezdarbnieku skaits Rundāles novada pagastos. Lai arī apkārtnē nav nozīmīgu rūpniecības uzņēmumu, gandrīz visi var atrast darbu, lielākā daļa iedzīvotāju strādā vai nu Rundāles pilī, vai arī kādā zemnieku saimniecībā. Z/s «Kaži» īpašnieks apgalvo, ka nespēj atrast pietiekami daudz darbinieku, kas būtu gatavi strādāt fiziski smagu darbu. Viņš piedāvā ievest viesstrādniekus. Ja tā notiktu, mainītos Svitenes iedzīvotāju etniskais sastāvs. Līdzīgs scenārijs pieredzēts padomju laikā, kad tika ievesti viesstrādnieki gan celtniecības nozarē, gan lauksaimniecībā. Daudzi viesstrādnieki joprojām dzīvo Svitenē.
Manuprāt, Svitenei nākotnē ir potenciāls attīstīties kā izcilam tūrisma centram, papildinot Rundāles pili. Ir ļoti daudz vēl neattīstītu tūrisma objektu, piemēram, Svitenes muiža, kur pašlaik dažās telpās ir mākslas skola, tai līdzās esošais ainaviskais parks un citas muižas ēkas. Ir jāprot pēc iespējas vairāk izmantot to, ko konkrētā vieta spēj sniegt, un darbīgi jārisina visas problēmas, kas ir mūsu spēkos.»
Mani lauki – pagātne un nākotne
AMANDA BERNHARDE Bauskas 2. vidusskolas 12.a klasē:
«Dzīvojot laukos, vēlos pievērst uzmanību, ka pasaulē arvien aktuālāka kļūst tendence pēc vienkāršām un dabiskām lietām, gan atpūtas, gan veselīga dzīvesveida. Pagātne pieder vēsturei, bet bez tās nav iedomājama mana nākotne. Kādam lauku idilles miers un klusums ir ikdiena, taču ir cilvēki, kas maksā par to lielu naudu. Moderni ir runāt par ekoloģiski un bioloģiski tīru pārtiku, bet vai patiesībā ir zināms, cik tas viss ir dārgs prieks? Manā pagastā Īslīcē ir maz jauniešu, kas savu nākotni vēlas saistīt ar laukiem. Tas apbēdina, jo paliek arvien mazāk jauniešu, ar kuriem būtu iespēja sadarboties, gūt informāciju, citu pieredzi.
Dzīve laukos ir ļoti daudzpusīga, ir iespēja apvienot vairākas nozares, taču visa pamatā ir neatlaidīgs darbs un organizācija. Es nebaidos izmēģināt kaut ko jaunu, pieļaut kļūdas, riskēt, jo tikai tā mēs gūstam pieredzi un spējam pilnveidot procesus. Jau no 10. klases aktīvi apgūstu uzņēmējdarbības pamatus, darbojoties skolēnu mācību uzņēmumā. Tur apgūstu teorētiskos biznesa pamatus un darbojos praktiski. Interesējos par radošām biznesa attīstības metodēm, līdzekļu piesaistīšanas iespējām, ko piedāvā semināri jauniešiem par inovatīvu uzņēmējdarbību.
Šo gadu laikā arī mana saimniecība ir mainījusies. Agrāk man nebija iespējas būt noteicējai, pieņemt lēmumus, ko audzēt, kā audzēt, jo par to visu atbildēja vecvecāki. Tā bija pagātne, bet tie bija pamatu pamati, kurus vecvecāki sniedza caur zināšanām un praktisko darbību. Būtiski man ar savu saimniekošanu laukos pierādīt, ka visiem pastāv iespēja paaugstināt dzīves kvalitāti. Tagad man ir dota iespēja pašai lemt, kā attīstīt saimniecību. Ideju ir daudz, tās es sāku piepildīt pamazām, savus brīvos līdzekļus, vasarā NVA programmā un citur nopelnīto naudu ieguldu saimniecības attīstībā. Pašlaik izdevumi pārsniedz ieņēmumus.
Viena no galvenajām jomām, kuru vēlos attīstīt, ir truškopība. Trušu audzēšanā man ir pieredze, jo tie manā saimniecībā turēti piecus gadus. Esmu daudz uzzinājusi par truškopību – dzīvnieku barošanu, turēšanas apstākļiem, vairošanos, kā arī pārdošanas iespējām.
Mans mērķis būtu iegādāties un vairot kvalitatīvas trušu šķirnes, kuras izmantotu pēc augstākajām kvalitātes īpašībām – gaļai, kažokādām, šķirnes izkopšanai un tūrismam. Trušu gaļa mūsdienās ir pieprasīta, jo tā ir hipoalerģiska, bagāta ar minerālvielām. Kādēļ sabiedrībai lietot vitamīnus kapsulās, ja tos var uzņemt ar ekoloģiski tīru pārtiku – trušu gaļu? Tā jau sen slavēta par īpašo garšu un labajām īpašībām, ir veselīgas diētas pamats.
Savu nākotni laukos domāju paplašināt dažādās jomās. Mana aizraušanās ir zirgi. Tagad manā sētā ir viens zirgs. Nākotnē vēlētos papildināt zināšanas un pieredzi reitterapijā, kuru piedāvāt veselības uzlabošanai. Ārzemēs šī joma ir ļoti attīstīta, tā dara brīnumus, kurus pat ķirurģiska iejaukšanās nespēj labot. Izaugt līdz profesionālam reitterapijas speciālistam ir daudzu jāšanas sporta meistaru sapnis.
Uzņēmēji saskata arvien vairāk iespēju, kā piedāvāt lauku idilli un dabas sniegtās dāvanas. Es būtu pateicīga, ja arī no valdības puses būtu vairāk ieguldījumu gan infrastruktūras sakārtošanā, gan fiskālajā politikā. Ir svarīgi, lai jaunais uzņēmējs tiek novērtēts, vismaz ar nodokļu atvieglojumiem. Lauku uzņēmējiem nepieciešamas zināšanas un atbildība, turklāt te nodarbinātajiem gandrīz nav brīvdienu un svētku dienu.
Ar valsts un Eiropas atbalstu var iegūt līdzfinansējumu vairākos Lauku atbalsta dienesta izsludinātajos projektos. Lauku saimniecību un uzņēmumu attīstībai no Eiropas fondiem līdz 2020. gadam var apgūt 95 184 869 eiro. Atbalsts jaunajiem lauksaimniekiem uzņēmējdarbības sākšanai vai mazo lauku saimniecību attīstībai ir 34 405 865 eiro.
Man jāapgūst vairāk uzņēmējdarbības likumsakarību, mārketings un tirgus analīze. Savu izglītību saistīšu ar lauksaimniecības uzņēmējdarbību, nākamgad plānoju sākt studijas Lauksaimniecības universitātē. Latvijā jauniešiem ir ļoti daudz iespēju izglītoties uzņēmējdarbībā. Es zinu, ka veiksme, pieredze un zināšanas nāk tikai ar laiku, bet mani tas nebiedē. Lauki ir, bija un būs, vismaz mani lauki!»
Mana dzīve laukos: plusi un mīnusi
ŽAKLĪNA RODŅINA Vecumnieku vidusskolas 12. klasē:
«Es lauku dzīvi pazīstu. Es tajā uzaugu, un te ir manas mājas. Šeit dzīve norisinās daudz citādāk nekā pilsētā. Atšķiras ne tikai dzīvesstils, bet arī laika izjūta, vide un veids, kā cilvēki domā. Visapkārt ir daba, miers un harmonija, kuru pilsētā neatrast vai arī reti – tikai atsevišķos stūrīšos. Arī starp cilvēkiem laukos jūtama kopības sajūta, jo mēs cits citu pazīstam. Jā, varbūt dzīve šeit nav pilnībā ideāla, tajā ir trūkumi. Tomēr katram ir savs ideāls, turklāt mums vēl ir bezgala daudz iespēju, kur augt un attīstīties.
Dzīvojot laukos, mēs iegūstam daudzas priekšrocības. Vide ir tīra, sakārtota, droša un ikkatram – gan lielam, gan mazam šejienes iedzīvotājam – labi pazīstama. Ir tik jauki iziet laukā tāpat vien un sajust sev visapkārt dabu – putnu dziesmas, svaigu gaisu un koku šalkoņu. Tu vari sajust to, ka esi tikai tu, daba un visa plašā pasaule, sentēvu artā zeme zem kājām, kurā tu vari iesakņoties kā augs un kļūt par daļu no kaut kā lielāka. Šeit, laukos, laiks rit lēnāk nekā pilsētā. Šeit nevalda mūžīgais troksnis un steiga, kurā līdz ar nerimstošajām skaņām pazūd ne tikai domas, bet reizēm arī tu pats. Laukos mēs esam cilvēks cilvēkam, jo cits citu pazīstam jau no bērnības, kopā esam uzauguši un redzējuši maināmies arī mūsu laukus.
Izklausās pēc tādas kā idilles, vai ne? Ir arī savi trūkumi un ēnas puses. Šeit kultūras pasākumi norisinās daudz retāk, nav lielveikalu un pietiekami daudz darba vietu. Taču šeit dzīvojošie cilvēki pie tā jau ir pieraduši un, iespējams, par nopietniem trūkumiem tos neuzskata. Ja mums kas ir nepieciešams, mēs vienmēr varam aizbraukt uz tuvāko pilsētu. Lielākā daļa iedzīvotāju darbu ir atraduši Rīgā. Atbraukuši mājās no kārtējās ar pilsētas steigu pilnās darbdienas, mēs varam relaksēties klusumā, atbrīvoties no stresa un laiku pavadīt mierpilnā gaisotnē te, laukos.
Kā jebkuru lietu, arī mūsu dzīves kvalitāti nosakām mēs paši, un tas nav atkarīgs no dzīvesvietas. Tā veidojas no mūsu tagadnes un perspektīvas. Manuprāt, dzīvojot laukos vai mazās pilsētiņās, cilvēki kļūst lielāki sapņotāji. Viņi arī ir mērķtiecīgāki nekā pilsētnieki, šķiet, viņiem ir vairāk, kur tiekties. Mēs, laucinieki, manuprāt, esam objektīvāki, jo it kā redzam skatu no malas. Mēs esam elastīgi – protam iekļauties jebkurā vidē, arī pilsētas, jo esam strādīgi, atvērti un draudzīgi.
Arī man ir savi mērķi nākotnei, arī man reiz būs jāizdara izvēle, kādā vidē es vēlos dzīvot – laukos vai pilsētā. Es domāju, pat ja man daļu dzīves vajadzētu saistīt ar pilsētu – mācības, darbs, izklaides –, es tomēr kaut daļēji vēlētos dzīvi saistīt ar laukiem, būt tuvāk dabai. Zinu, ka daudziem maniem vienaudžiem ne visai patīk dzīve laukos, viņiem tīkamāka pilsētvide, ātrāks dzīves ritms un skaļums. Viss ir atkarīgs no iekšējās izjūtas. Galvenais, lai cilvēks atrastu vietu, kur viņš jūtas kā mājās. Savā dzīves ceļā es vēlētos nepazaudēt šīs vērtības, kuras citur reti var atrast, – dzestros rītus, kad gaiss smaržo pēc zāles un svaigi pielijušas zemes, saulainās, darbīgās dienas, rimtos un mierīgos vakarus, kādi mēdz būt tikai laukos. Es negribu aiziet no ikdienas, kurā nav jāsteidzas un kurā arī laiks ir nesteidzīgs, no dabas, no zemes, kurā es varu zelt, augt un dzīt savas saknes.»
Publikācija ir sagatavota ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
