Pie Mežgaļu skolas ceriņziedu laikā, 25. maijā, atklājot piemiņas stēlu Panemunes partizāniem, bija arī emocionāls atskats par konkrēto vēstures periodu. Tas bija bezemociju laiks, kad runāja partizānu un čekas ieroči.
Pie Mežgaļu skolas ceriņziedu laikā, 25. maijā, atklājot piemiņas stēlu Panemunes partizāniem, bija arī emocionāls atskats par konkrēto vēstures periodu. Tas bija bezemociju laiks, kad runāja partizānu un čekas ieroči. Okupācijas muzeja vēsturniece I. Dreimane aicināja saglabāt patiesību un neļaut tai zust. Mirušie klusē. Svinīgajā reizē nepelnīti bija piemirsta viena no Panemunes partizānu cīņas spilgtākām epizodēm. Tā risinājās Mēmeles otrā pusē bijušajā Jaunsaules pagastā.
Ugunskurs tumsā
…Kādā pēckara dienā Ramiķēnu māju pagalmā ienāca pajauns zemnieks un sacīja, ka esot saēdies sūru gaļu un gribot padzerties. Painteresējās par cilvēkiem, kas te dzīvo. Apskatīja ēkas daļu, kurā bija ciema izpildkomiteja. Tā aizņēma pusi no plašās mājas. Paldievojies par ūdeni, aizgāja.
Tās dienas naktī pēkšņi sāka brīkšķēt visa māja. Lauza izpildkomitejai durvis. Rudens nakts tumsā bija redzami bruņoti vīri. Citi sēdēja zirgu mugurās. Uzlauzuši durvis, bruņotie vīri nesa ārā dokumentus ar visām atvilktnēm un turpat durvju priekšā pielika uguni. Ļeņina un Staļina bildes ar visiem rāmjiem arī iemeta turpat liesmās. Atzina, ka tie ķēmi te vairs nebūs vajadzīgi. Ja vairs dokumentu nav, tad arī rakstāmgaldi un skapji nav nepieciešami. Salauza visu, kas salaužams. Arī logi vairs nebūs vajadzīgi. Tāpēc tos izsita ar visām šprosēm. Izpildkomiteja tika sagrauta pilnīgi.
Šo māju saimnieks Meirenovs jau 1941. gadā kļuva par 14. jūnija sarkanā terora upuri. Viņa kapavieta nav zināma. Pārējie mājinieki kaut kur Sibīrijā. Arī terora upuri. Tagad te rēķinus kārtoja partizāni. No izpildkomitejas lietvedības palika tikai pelnu čupa. Bet iekšpusē – grausti.
Nakts pamācība
Atvilkuši elpu, vīri teica, ka ar priekšsēdi arī būtu kas runājams, un prasīja vecajai zemniecei, kura dienā bija iedevusi tam svešiniekam ūdeni, aizvest pie priekšsēža. Ne pa ceļu, bet pa laukiem un krūmiem. Viņš dzīvoja apmēram pusotra kilometra attālumā. Mājas tuvumā bruņotie vīri izprašņāja, kur kas atrodas. Zemniece to zināja. Tad viņai pateica, lai sieviete manās prom. Tūlīt sāksies. Vecā sieva bailēs nespēja pat krustu pārmest. Drīz sākās arī. Priekšsēža mājai tika sašauti visi logi. Durvis no ložu caurumiem kļuva kā siets. Šādiem pārsteigumiem priekšsēdim bija iedota vācu armijas automātiskā patšautene. Šajā situācijā tā izrādījās lieks krāms. Šīs nakts “mūziku” diriģēja panemunieši.
Priekšsēdis paglābās kūtī, mēslos zem lopu siles. Panemunieši šādā veidā viņam tajā naktī bija noturējuši izglītojošu “semināru” par valsts pārvaldes lietām. Labs darbiņš, kas padarīts. Lai atvadīšanās būtu “sirsnīgāka”, caur logu iemeta istabā rokasgranātu. Tā neeksplodēja. Tāpēc priekšsēža plīts palika nesagrauta un putras katls vesels. Tikai viņš kādas dienas bija zaudējis apetīti. Priekšsēdētāja vārds netiek minēts. Zem šodienu mierīgām debesīm dzīvo viņa jau sirmie bērni un viņu mazbērni. Visi cienījami ļaudis.
Rītausmas ne vienmēr klusas
Vēl 20 gadu pēc šiem notikumiem Bauskas čeka nevarēja nomierināties un pastāvīgi turēja šejieniešus uzmanības lokā. Panemunieši bija neprognozējami. Tāpēc no kādiem vēl nezināmiem varēja sagaidīt visu ko. Šajā klusajā rajona nostūrī pēc tumšām naktīm ne vienmēr rītausmas atausa klusas.
…Viņi lūza, bet neliecās.
