Bauskas rajona titulētākā pirts atrodas Gailīšu pagasta «Muižzemniekos». 1995. gadā Latvijas lauku sētu konkursā, kad tika vērtētas pirtis, tā saņēma augstāko atzinību Zemgales novadā.
Bauskas rajona titulētākā pirts atrodas Gailīšu pagasta «Muižzemniekos». 1995. gadā Latvijas lauku sētu konkursā, kad tika vērtētas pirtis, tā saņēma augstāko atzinību Zemgales novadā.
Māju saimnieka Māra Kreitenberga videotēkā glabājas kasete, kurā filmēta apbalvošana, kas notika Alūksnes rajonā, Ates dzirnavās. Kultūras fonda toreizējā priekšsēdētāja Ramona Umblija zemgalietim dāvināja piemiņas zīmi un divas naglas, ar ko piestiprināt plāksnīti. Tā joprojām rotā pirtiņas baļķi līdzās durvīm. Vēl mājās glabājas glezna, to saņēma katra Latvijas novada labākās pirts īpašnieki.
Iztiek bez elektrības
«Bauskas Dzīve» aicināja Māri atcerēties pērtuves vēsturi un raksturot tās īpatnības. «Nekāda projekta man nebija, kokmateriāli noteica, kā ēka jābūvē. Piebalgu zāģētavā nopirku trīsmetrīgus baļķus, un šim izmēram bija jāpieskaņo būve. Cita lieta, ja būtu sešmetrīgie. Lasīju grāmatas un strādāju. Pirmo reizi cēlu guļbūvi, tādēļ arī stūros ir kāds «fušieris». Nesteidzos, un divu gadu laikā pirts bija gatava.
Krāsni mūrēja vietējais meistars, protams, pēc mana zīmējuma. Izdomāju, ka ugunij vajadzīgs garāks ceļš, lai tā labāk sakarsētu akmeņus, tādēļ arī kurtuvei ir īpaša mēle. Akmeņu šeit sakrauts vairāk nekā vajadzīgs, tiem ir arī dekoratīvas funkcijas, lai viss izskatās glīti.
Pirtī nav elektriskā apgaismojuma, lai katrs varētu iejusties intīmā gaisotnē, pie svecēm, pie petrolejas lampām vai luktura. Man krājumā ir vairāki veci gaismekļi. Divpadsmit cilvēkiem pirtī ir pavisam ērti. Ja sarodas piecpadsmit, tad gan jāsaspiežas.
Pēdējos gados mūsu šķīstītavu kurinu retāk, tad, kad ir jubilejas bērniem un pašam, kad sarodas ciemiņi. Ierasta tikšanās vieta mūsmājās ir Tautas fotostudijai «Bauska». Abonements piešķirts bijušajam baušķeniekam Pēterim Neilandam, kurš pārcēlies uz dzīvi Vācijā. Vasarās, kad viņš atbrauc ciemos, pirts tiek iesildīta.
Nu nav jau vairs tie laiki, kad vecietēvi sēdēja mājās un kurināja pirti. Vismaz četras stundas vajag, lai sakarsētu pērtuvi. Arī ūdens pašiem jāsanes. Darba un skriešanu ir tik daudz, ka nevaru katru sestdienu vairākas stundas veltīt pirts lietām,» stāstīja Māris.
Viņš šovasar svinēja apaļu dzīves jubileju. Protams, arī tad tika kurināta pirts. Pie tās saimnieks gaidīja viesus un tuvumā uz ugunskura cepināja desiņas.
Sevi dēvē par monumentālistu
Tincinājām Māri, kādēļ zinīgie vērtētāji Imants Ziedonis, Ēriks Hānbergs, Aivars Berķis Muižzemnieku pirti, kurai salīdzinājumā ar citām ir daudz īsāks mūžs, ieskatīja par tik labu. Saimnieks atbildēja: «Viņiem patika pirtiņas sasaiste ar sētu un iekārtojums. Smejos, sevi dēvēdams par monumentālistu, jo nevācu sudrabu un zeltu. Kam vajag arklus, lemešus, pakavus? Nevienam! Patīk viss, kas ir apaļš, – riteņi, dzirnakmeņi, neparasti dabas veidojumi. Skatiet, šie žuburaiņi ir no Vaides. Tovasar pirts vēl nebija gatava, no Kurzemes jūrmalas pārvestos kociņus sataupīju, un tie iederas priekštelpā.
Te atrodas vairāki veci krēsli, katrs ar savu vēsturi. Te ir dažādas neparastas formas pudeles. Šo kurtuves aizslietni pats esmu kalis, vidū tam ir ugunszīme, apakšā divi zalkša simboli. Desmit gadu tas labi kalpojis. Tās misiņa bļodas savulaik veikalā ir nopirktas par 15 rubļiem. Bērzu slotas sagriežu pats, tas jāizdara līdz Jāņiem. Aizbraucu uz kādu izcirtumu un savācu tik daudz, lai pāris gadiem pietiek.»
Pirts ārpusē ir no egles zara veidots barometrs, pēc kura diezgan precīzi var noteikt laika apstākļus. Jaunā gada otrajā dienā tas rādīja, ka būs mainīgs laiks. Māris atzīstas, ka viņš bez īpaša nodoma vāc neparastus dabas veidojumus, vecas lietas. To ir tik daudz, ka sēta papildināta ar nojumi, lai viss atrastos savā vietā un zem jumta. Līdzās lauku dzīvi apliecinošām mantām atrodas pat marksisma klasiķu portreti, kas atgādina kādu konkrētu vēstures posmu.
No vēstures
Grāmatā «Iesim pirtiņā!» Hugo Bruno Šterns raksta: «Līdz mūsdienām saglabājušies visai daudzveidīgi pirts paraugi. Tas īpaši sakāms par Vidzemes zemnieku pirtīm; tās var uzskatīt par latviešu pirts etalonu. Vissenākā tipa pirtis, kas asociējas ar viduslaiku vai pat vēl agrāku laika posmu, saglabājušās Piebalgā. Ņemot vērā to, ka piebaldzēnu pirtiņas manāmi iegrimušas zemē, var secināt, ka tām pamati vispār nav bijuši. Rūpīgi pētot, akmeņus var saskatīt tikai stūros; starp tiem krauti mazāki akmeņi. Pirts sienas būvētas no slaidi augušiem, parasti, priedes vai apses koka kaķētiem labas kvalitātes baļķiem..»
