Vecumnieku novada Stelpē daudzus gadus kuplo stalts un spēcīgs bērzs. Dažu soļu attālumā no tā ir ceļš, kas ved uz «Zīlēm» – māju, kur mīt Skābuliņu ģimene, kas ir tikpat spēcīga un kupla kā dižais koks. Lai gan dažu ģimenes locekļu ikdiena rit citās Latvijas pilsētās, svētkos visi satiekas «Zīlēs», lai aprunātos, izsmietos, uzdziedātu un padejotu.
Ar mīlestību
Liktenis sīkstajai latgalietei Broņislavai bija lēmis satikt stelpieti Mārtiņu Skābuliņu. Viņa bērnība bijusi smaga – abi vecāki izsūtīti uz Sibīriju. Puika bijis skolā, tāpēc Sibīrijas ceļu viņam nav nācies mērot. Ar asarām acīs Mārtiņš atminas: «Paliku viens, blandījos apkārt, nebija, kur palikt.» Kad vecāki no izsūtījuma atgriezās Latvijā, dzimtās Skudriņu mājas bija izpostītas.
Broņislavas un Mārtiņa ģimenē piedzimuši trīs bērni – Andrejs, Anita un Astra. Vecvecāku ikdienu bagātāku un dzīvīgāku dara pieci mazbērni: dēla Andreja un vedeklas Lāsmas atvasītes Kaspars, Oskars, Linards un meitas Anitas un znota Rolanda meita Egija un dēls Rihards.
Šogad lielā saime sanāca kopā, lai svinētu nozīmīgus svētkus – Broņislavas un Mārtiņa zelta kāzas. Uz jautājumu, kā izdevies tik ilgus gadus būt kopā, abi atzīst, ka nekad nav bijis domas par šķiršanos, vienojis pienākums un mīlestība pret bērniem un darbu, dzīvojuši saticīgi, vien retu reizi atļāvušies kādu strīdiņu.
Grūts brīdis ģimenei bijusi Astriņas nākšana pasaulē – dzemdību traumas dēļ Astra bijusi invalīde, nodzīvojusi vien 30 gadu. Vecākiem bieži jautāts – kāpēc nedodat bērniņu prom? Atbildē iekļautas spēcīgas mīlestības jūtas: «Mēs to nekad nevarētu izdarīt. Neslēpšu, reizēm bija grūti, atceros – ravēju lauku un ik pa brītiņam atskatījos, ko dara vagas galā nosēdinātā Astriņa. Bet ar visu tikām galā.» Tas bijis laiks, kad no valsts nekādu palīdzību nevarēja sagaidīt, daudzas lietas nomāca un bija pat bērnu un vecākus pazemojošas.
Skolotāja un mehanizators
Broņislavas un Mārtiņa gadi aizritējuši, aktīvi strādājot. Broņislava Daugavpils universitātē studējusi bioloģiju, ķīmiju un lauksaimniecību. No 1962. līdz 1992. gadam Stelpes pamatskolā strādājusi par bioloģijas un ķīmijas skolotāju, piecus gadus veikusi mācību pārzines pienākumus. Bijusī pedagoģe aktīvi stundās izmantojusi tā laika tehniskos līdzekļus – rādīti diapozitīvi, filmas.
Reizēm darbā pavadīts laiks no rīta līdz vakaram, bet tas bijis tā vērts. Broņislavai paticis darbs Stelpes izmēģinājumu lauciņos – kopā ar bērniem veikti dažādi eksperimenti. «Visi kopā stādījām kāpostus, lai pētītu dēstu attāluma ietekmi uz augšanu. Audzējām sudrabeglītes, mācīju bērniem stratificēt sēklas, egles izauga lielas un skaistas,» atminas bijusī skolotāja. Broņislava izaudzējusi aptuveni 100 egļu, kuras pēc tam iestādītas Mārtiņa dzimtajās mājās «Skudriņās». Par panākumiem saņemta agroķīmijas institūta «Kleisti» atzinība un godaraksts, gūti panākumi dabas aizsardzībā – trīs gadus pēc kārtas saņemts zaļais karogs.
Mārtiņš, būdams latviešu vīrs, no darba nekad nav baidījies. Savulaik bijis traktorists, kā pats smej: «Tas bijis mans vienīgais darbs no skolas sola laikiem.»
Tehnika, mūzika un dejas
Saimniecībā darba netrūkst. Ģimenei ir 50 hektāru zemes, daļu aizņem meži un purvi. «Nav jau viegli zemniekiem. Audzējam auzas, miežus un kviešus. Mūsu zemītē ļoti labi brieda rudzi, tos diemžēl nevienam nevajadzēja, varējām bērt kaut mežā,» nosaka Mārtiņš.
Jārūpējas arī par lopiem – gotiņu, sivēniem – un mājputniem. «Vecums dara savu – mammai sāp kājas, man – mugura. Reizēm tikvien pietiek spēka kā pāriet pār pagalmu,» sarūgtinājumu neslēpj Mārtiņš. Par saimniecību tagad gādā dēls Andrejs.
Bērniem un mazbērniem ir daudz kopīga ar senčiem. Lai gan tētis Mārtiņš visu mūžu pavadījis, strādājot ar tehniku, nav aizmirsta aizraušanās ar mūziku – ballēs bijis pūtēju orķestra sastāvā. Tehnika un mūzika saista arī dēlu Andreju. «Kad Andrejs un Anita mācījās skolā, katru dienu viņus ar autobusu vedu uz Bauskas mūzikas skolu, viņi beidza akordeona klasi,» stāsta Broņislava. Tagad Andrejs palīdz piespēlēt sievai Lāsmai, kas vada vidējās paaudzes deju kopu «Stelpe», jauniešu deju grupu «Roga» un skolas deju kolektīvu. Mazajā Stelpē vēl pietrūkstot tikai senioru deju kopas. Andrejs un Lāsma nedēļas nogales bieži vien aizvada dažādos sarīkojumos Latvijas pilsētās.
«Zīles» – gādīgu saimnieku rokās
Meitu Anitu, tāpat kā mammu, pēdējā laikā aizrāvusi ķīmija. Mājturības lietu pratēja pirms kāda laika pierunāta bērniem mācīt ķīmiju. Anita bieži vaicājusi padomu mammai, tāpēc vienmēr visu izpratusi. Viņas audzēkņa augstākais sasniegums olimpiādē – ceturtā vieta. Tagad Anita apsver domu apgūt ķīmijas zinības. Meitai tuva arī mājturība – Anita mācās strādāt ar mālu, apgūst tā apdedzināšanas tehniku.
Tēta un vectēva pēdās iet mazdēls Kaspars – viņš apzinās, ka reiz kādam saimniecība būs jāpārņem. Puisis izvēlējies mācīties Ogres meža tehnikumā. Viņam tuva tehnika un lauksaimniecība. Šogad Kaspars iegūs traktora vadītāja apliecību.
Mazdēlu Oskaru visvairāk saista datora piedāvātās iespējas, vectēvs par viņa aizraušanos teic: «Pilnīgi kā slimība. Ko tu jauniem padarīsi? Tāds laikmets».
Mazais Linardiņš pagaidām ir novērotāja lomā. Kamēr māmiņa darbā, puisēns vecmammas un vectēva siltajā paspārnē tiek mīļots un sargāts.
Daudz vecvecāku mīlestības saņēmusi arī Anitas meita Egija. Laiks iet, arī mazbērni ātri izaug. Egija nākamgad beigs Rīgas Valsts tehnikumu, kur apgūst grāmatvedību. Tā kā vecāku Anitas un Rolanda Antoņeviču dzīve pēc laulībām rit Jelgavā, viņu meita Egija pēc mācībām dzīves un darba iespējas saista ar Jelgavu. Arī Anitas ģimenē ir mazais brālis Rihards, kuru vienīgo no visiem mazbērniem aizrauj sports.
Skābuliņi ir Stelpes patrioti. «Tā ir mūsu zeme. Nevaram iedomāties sevi kaut kur citur. Ir cilvēki, kas nopietnā vecumā aizbrauc uz Angliju. Nesaprotu, ko viņi tur meklē – vietu nomiršanai?» smej Broņislava. Mārtiņš ir pārliecināts: «Latvijā ir daudz zemes, kam nav īsta saimnieka. Labi, ja pēc veco aiziešanas viņsaulē kāds turpina apsaimniekot zemi.»
«Zīles» ir gādīgu saimnieku rokās. Darbus tur pavada prieks un mīlestība, ģimeni stiprina latviskais gars.
