Tik izcila un saasināta izjūta latviešu valodas lietošanā kā manai ļoti mīļajai bijušajai kolēģei Dainai man nepiemīt. Bieži neievēroju kļūdas, ko viņa ierauga. Bet tās nav saistītas ar pieturzīmēm, kas, manā uzskatā, ir vismazākais sliktums. Lasot grāmatas, vispirms uztveru vārdu ritmu un mūziku, kā, piemēram, Maksansa Fermīna mazajā novelē «Sniegs», Rolāna Butī stāstā «Apvāršņa malā». Arī Ernesta Hemingveja teju visos romānos par spīti tam, ka tur ir neticami daudz skaudru veču dialogu. Bet starplaikos, kas mijas ar skarbumu, Hemingveja valodas un izjūtu plūsmā iemirdzas kaut kas neaprakstāms, kad sirds notrīc un asaras ir klāt…
Bet ne jau par to. Divi pavisam ikdienišķi valodas lietošanas aspekti man nedod miera. Kāpēc vārda «dzemdēt» vietā jau vismaz desmit gadu rakstām «piedzemdēt»? Visur – pat stila jomā nevainojamos drukātajos medijos, bet tagad – arī tulkotajās grāmatās. Neesmu tik rosīga, lai vērstos pie prominentiem valodniekiem vai zvanītu uz Zinātņu akadēmijas Latviešu valodas un literatūras institūtu. Vienkārši nevaru saprast, kā darbības vārda dīvainā forma iekļuvusi rakstīto vārdu apritē. Varbūt tā ir norma tagad?
Otrs vārds ir «rušināšanās». Kā cilvēks var rušināties savā dārzā? Mans kaķis, piemēram, ejot uz savu kastīti, kādu pusminūti rušinās. Nokārtojis savas darīšanas, tas rušinās vēl divtik ilgi. Zvirbuļi un baloži smiltīs arī var rušināties bezgalīgi. Bet mazdārziņa vai sava lielā dārza kopējs nudien nerušinās. Viņš rok zemi, kaplē, nolīdzina, stāda, sēj, ravē – vienkārši strādā. Manuprāt, tā gan nav «rušināšanās».
Šo rakstu tāpēc, ka dzimtās valodas attīstība un pārveide pašlaik piedzīvo sarežģītu laiku. Daudz jaunu terminu, daudz anglicismu, taču minētie piemēri attiecas vienīgi uz vārdu tradicionālo lietošanu.
