Laikraksta «Bauskas Dzīve» 20. augusta numura otrā lappuse devīgi atvēlēta dažu politisko organizāciju un apvienību pārstāvju jūsmošanai un pateicības izteikšanai Bauskas pilsētas Domei.
Laikraksta “Bauskas Dzīve” 20. augusta numura otrā lappuse devīgi atvēlēta dažu politisko organizāciju un apvienību pārstāvju jūsmošanai un pateicības izteikšanai Bauskas pilsētas Domei, kas deva “zaļo gaismu” piemiņas akmens “Bauskas atbrīvotājiem 1944. 14. IX” aizvākšanai. Ja tāda ir visu patiesa pārliecība, tad tas vēlreiz ir kārtējais apliecinājums, cik dažādi ir cilvēki savos uzskatos un notikumu vērtējumā.
Toreiz biju pietiekami paaudzies, tādēļ atceros notikušo un valdošo situāciju. Tagad esmu “večuks” krietni gados, taču, izlasot publicēto par notikumiem un to skaidrojumu, sirdsapziņa neļauj neiebilst.
Uzskatu, ka padomju, kā arī vācu okupācija nodarīja daudz ļauna un cirsto brūču rētas smeldz vēl šodien. Atšķirība – vieni varmākas nāca no austrumiem, otri – no rietumiem, tādēļ arī tagad nav vienota uzskata, kurš lielāks pāridarītājs un posta nesējs bija mūsu tautai. Uzskatu, ka 1944. gadā Bauska piedzīvoja okupācijas maiņu.
Padomju armija okupēja Bausku, padzenot vācu armiju ar tās ielikteņiem. Tādēļ arī uzraksts uz akmens – “atbrīvotāji”. Iespējams, ka daļai cilvēku šāds pilsētas režīms bija pieņemams.
Iedomības un izaicinājuma pilns ir paziņojums – nacionāli domājošie ir īstie latvieši. Manā rīcībā nav datu par nopostītiem pieminekļiem okupācijas laikā, bet zinu, ka Brīvības pieminekli Rīgā izglāba no nojaukšanas kāda augstā postenī esoša krievu sieviete. Bauskā, manā dzimtajā pusē, saglabājies piemineklis ar uzrakstu “Dievs, svētī Latviju!”. Vai tas neliek par kaut ko padomāt? Vai esat padomājuši, ka kritušajiem krievu karavīriem pie Bauskas bija arī māte, sieva, bērni, kas raudāja un vēl tagad skumst par zaudētiem mīļajiem? Karavīri nav vainīgi, ja vara viņus dzen nāvē.
Kādas jūtas ikvienu pārņemtu, uzzinot par vardarbību pret tuviniekiem atdusas vai piemiņas vietās? Tāpēc nav jābrīnās par krievu tautas augošo neapmierinātību un naidīgumu. Pieminekļi ir arī vēstures liecinieki par notikušo mūsu zemē.
