60 gadu jubileju svin Inta Šņoriņa Vecsaulē.
Bauskas novada Vecsaulē dzīvojošā Inta Šņoriņa 30 gadu strādājusi vietējā pagasta veikalā par pārdevēju. Viņa jau trešo gadu desmitu ir precējusies, izaudzinājusi trīs bērnus. Brīvajā laikā dzied korī.
Ikdienu vērš interesantāku
Inta sevi raksturo kā klusu, mierīgu un neuzkrītošu sievieti. «Jaunībā biju ļoti noslēgta. Kuru katru klāt sev nelaidu. Strādājot Vecsaules veikaliņā, kļuvu komunikabla, atvērtāka, iepazinos ar ļoti daudziem cilvēkiem. Tagad, kad dziedu sieviešu korī «Skalve», mans draugu loks ir kļuvis vēl lielāks un ikdiena ir interesantāka, bet pati esmu daudz jestrāka un piedzīvojumiem atvērta,» ar smaidu par sevi stāsta Inta.
Viņas dzimtā puse ir Kurzeme, Lapmežciems. Pēc pamatskolas Intas mamma viņu nav vēlējusies izlaist no redzesloka, tāpēc skolas gaitas jaunā meitene turpināja Dubultu tirdzniecības tehnikumā, pēc tam gadu mācījusies Aizputes meža tehnikumā. Tikai gadu, jo iepazinusies ar savu nākamo vīru.
Patīk dzīvot mežmalā
«Kad iepazināmies, Jānis mācījās trešajā kursā, es – pirmajā. Ilgi nedomājām un apprecējāmies. Kāpēc vilcināties vai šaubīties? Ja mīli – jāprec nost,» pārliecināti teic I. Šņo-riņa. Abi precējušies jau 36 gadus. Gājis esot visādi. «Jānis zina – ja mani aizvaino, es ļoti ilgi dusmojos. Tomēr nopietnu un pamatīgu kašķu vai strīdu mums nav bijis.»
Jaunais pāris pārcēlās uz Rundāles novada Viesturu pagastu pie vīra vecākiem. Vēlāk kādu laiku padzīvojuši Bauskas novada Ceraukstē, pēc tam apmetušies uz dzīvi Vecsaulē. Inta un Jānis dzīvo pagasta nomalē, tālu no galvenā grantsceļa, dziļi mežā. Sākumā līdz mazajai privātmājai ceļš pat nav vedis. «Te ir miers un klusums. Cilvēki šeit nestaigā, nebraukā, tikai vasarās manāms kāds garāmgājējs un braucošs auto. Man patīk dzīvot meža nomalē,» par mājām stāsta jubilāre.
Koris aizrauj
Inta Vecsaules veikalā nostrādājusi 30 gadu. Viņai darbs paticis. «Biju pārdevēja, bet nācās darīt arī visādas citas lietas – krāmējāmies ar papīriem, kases aparātiem, mācījāmies lietot datorus un jaunās programmas. Viss notika pašmācības ceļā. Veikalā jābūt visam pa plauktiņiem, arī pārnestā nozīmē. Patika aprunāties ar cilvēkiem,» atminoties darba gadus, noteic jubilāre. Kad darbs bija galā, par Intu uztraukušās draudzenes. «Elita Skrējāne teica, lai nāku dziedāt sieviešu korī «Skalve», citādi es tai savā meža būdā pazudīšot. Tā es pamēģināju, un man iepatikās. Jau skolā dziedāju, bet daudzus gadus no šīs aizraušanās biju novērsusies,» atceras vecsauliete. Dziedāšana ir kļuvusi par sirdslietu un neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Pabūts arī Dziesmu svētkos. Intai patīk ne tikai dziedāt, bet arī ar šo nodarbi saistītie procesi – mēģinājumi, izbraucieni, kopā sanākšana svētkos vai jubilejās un, protams, «tusiņi» pēc koncertiem.
Bērnu nedarbi
I. Šņoriņa labprāt ada un iekopj piemājas dārziņu. Jubilārei ir trīs bērni – vecākais dēls Uģis, meita Dace un jaunākais dēls Gatis. Inta atceras, ka bērni mazotnē sastrādājuši ne mazums blēņu, garlaicīgi nebija…
Abiem brāļiem ir desmit gadu starpība. Jubilāre stāsta, ka reiz Uģa neapmierinātība ar jaunākā brāļa hokeja spēles prasmēm beigusies ar pārsistu galvu. «Bija ziema, un vecākais dēls sūdzējās, ka Gatim nav gana daudz spēka, lai pietiekami stipri sistu hokeja ripu. Gatis, piepūtis vaigus, kā sita ar nūju pa ripu, tā Uģim taisni pa pieri. Kopš tā laika Uģis par jaunāko brāli nav sūdzējies,» smaidot noteic Inta. Bērni pamanījušies nodedzināt lielo šķūni. Tajā reizē vaininieki bijuši vecākais puika un meita Dace. «Abi šķūnī kaut ko meistarojuši, kad sācis gruzdēt siens, bet veikli briesmas it kā novērsuši un devušies mājup. Pēc mirkļa viss šķūnis bija liesmās. Meita Dace aiz bailēm aizskrēja uz ciematu pēc palīdzības, bet dēla pirmie vārdi man pēc negadījuma bija: «Mammu, nesatraucies, izmazgātās drēbes no veļas striķa es noņēmu!»,» šaušalīgos piedzīvojumus nu jau ar smaidu sejā atstāsta jubilāre. Inta Šņoriņa sarunas beigās noteic, ka bērnus ļoti mīl un ir laimīga par diviem mazbērniem – Kristapu un Danielu.
