Priecājamies par pavasari un vairākas stundas pastaigājamies, baudot silto laiku un sauli. Manai ģimenei šis pavasaris nāca ar angīnu un rotavīrusu. Jaunākā atvase aplipināja vecāko, vēlāk slimnieku bariņam piepulcējos arī es. Tas ģimenē nav nekas neparasts. Grūti, kad bērni slimo. Uztraukums mijas ar nogurumu. Labi, ka ne visi mūsējie inficējās. Ar veselo un ārsta palīdzību krīze ir garām, atveseļojamies.
Kā tiek galā ģimenes, kurās atvases audzina viens no vecākiem? Visbiežāk vientuļa ir māte. Pirms kāda laika «Bauskas Dzīvē» bija plašs izklāsts par vientuļo mammu bez radiem, kura netiekot galā ar vecāku pienākumiem. Mājās valdot nekārtība, bērni neesot pieskatīti. Nevaru nepiekrist sociālā dienesta speciālistēm – katram pašam jāsakārto dzīve. Pēc slimības man arī priekšā daudz darba kārtības ieviešanā. Taču bail iedomāties, kas notiktu, ja liktenis izspēlētu ļaunu joku un es paliktu viena ar bērniem. Man nav arī tuvu radu, uz kuru palīdzību cerēt.
Sociālajos dienestos, pieņemot darbiniekus, manuprāt, lietderīgs būtu noteikums par noteiktu dzīves pieredzi. Tas, kurš pats ir kritis un cēlies, vislabāk saprot citu saļimušo. Tikai invalīds, viņa vecāks vai tuvs radinieks ir izjutis emocijas, kas valda ģimenē, kurās ir cilvēks ar īpašām vajadzībām. Daudzbērnu vecāki vislabāk zina, par ko uztraucas līdzīga ģimene. Vientuļais vecāks, izjutis smago slodzi, kad nav neviena palīga, vislabāk var atbalstīt citu.
Diemžēl pašlaik gadās sastapties ar neizpratni, neiejūtību un saltumu. Morāle nav palīgs, cilvēcība spēj daudz vairāk. Šaubos, ka pašvaldībai finansiāli izdevīgāk ir maksāt par bērnu uzturēšanu sociālajā iestādē, nevis algot sociālo pedagogu. Sabiedrībā vienmēr būs cilvēki, kas netiek galā saviem spēkiem. Saprātīgs un izsvērts atbalsts ir piemērotāks par augstprātīgu distancēšanos.
